Andrejam Mezītim 145

    Mācījies Vecpiebalgas draudzes un Cēsu apriņķa skolā. Mūža lielāko daļu bijis skolotājs Kliģenes skolā.
    Arī dzejnieks Pēteris Blaua par savām dzimtajām mājām saucis “Vecpriekšēnus”. Abu mājas atradušās cieši viena otrai līdzās, tādējādi ir likumsakarīgi, ka savas pirmās literārās ierosmes A.Mezītis guvis no sava nāburga. Vēlākajos skolas gados A.Mezītim laimējies, jo dzīves ceļi itin bieži krustojās ar literātiem. Pagastskolā viņa skolotājs bijis Antons Benjamiņš, vēlākais Latvijas preses karalis, savukārt draudzes skolā viņa pirmais skolotājs bijis tolaik zināmais grāmatu autors Antons Laimiņš, otrais skolotājs – dzejnieks Jēkabs Purkalītis, savukārt trešais – literāts Kārlis Millers (pseid. Zariņu Kārlis). A.Mezīša skolas biedru vidū bijuši nākamie rakstnieki Voldemārs Eliass (Jausmiņš) un Andrievs Niedra. Viņš mācījies Cēsīs laikā, kad tur darbojies rosīgs, literārs pulciņš, kā centrā bijis dzejnieks Eduards Treimanis (pseid. Zvārguļu Eduards). Pulciņā piedalījusies rinda jauno literatūras entuziastu: jau pieminētais Jausmiņš, Valdemārs Maldonis, Jānis Poruks, Eduarda Veidenbauma brālis Voldemārs, Kārlis Zemītis (pseid. “Pērsietis”). Pateicoties P.Blauam, Mezītis diez gan tuvu iepazinies ar Rūdolfu Blaumani.
    1890.gada periodikā tika publicēti vairāki A.Mezīša dzejoļi un stāsti. Pirmā publikācija – dzejolis “Pērles un asaras”, kas lasāms žurnālā “Austrums” (1893). Viņa dzeju vislabāk raksturo viņa pseidonīms “Maigonis” – tā ir sentimentālas mīlestības lirika. Vēlāk Mezītis teju vairs nepublicēja savus literāros veikumus, to var izskaidrot ar lielo aizņemtību skolas darbā, kā arī to, ka viņa interešu lokā bijusi arī glezniecība un mūzika. Diemžēl dzejniekam neiznāca neviena grāmata. Pirmā pasaules kara laikā nodega Kliģenes skola, A.Mezītis zaudēja visu savu iedzīvi­. Šis notikums viņam bijis ass trieciens, no kā viņš tā arī nespēja atgūties.
    Literatūrzinātnieks Valdemārs Ancītis publikācijā par A.Mezīti “Piemirstais dzejnieks” savulaik rakstījis: “Andreja Mezīša dzīvesstāsts ir neparasti skumjš. Strādājis viņš daudz, bet viņa darbs, ja neskaitām darbu skolā un pagasta ļaužu labā, pa lielai tiesai bija veltīgs. Viņa gleznas un kompozīcijas pilnīgi, bet no Mezīša literārā darba liela, varbūt arī lielākā daļa palikusi tautai un sabiedrībai nezināma.”

    A.Mezītis miris 1918.gada 7.oktobrī.

Sagatavots pēc V. Ancīša raksta “Piemirstais dzejnieks”, MNM 21327.
Attēls no https://dom.lndb.lv/data/obj/32557.html