Dalība UNESCO programmā

Arī madonieši saņem sertifikātu

 11. februārī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē notika UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālā reģistra atklāšanas pasākums. Tas tika rīkots, lai pulcētu atmiņu institūciju pārstāvjus un apsveiktu pirmos tajā iekļauto nomināciju iesniedzējus.

Pasākumu atklāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors un „Pasaules atmiņas” Latvijas Nacionālās komitejas priekšsēdētājs Andris Vilks. Uzrunas teica kultūras ministrs Ints Dālderis un Vaira Vīķe Freiberga. Eksprezidente ar klātesošajiem dalījās arī atmiņās par darbu pie pirmās nominācijas „Dainu skapis” veidošanas, ko 2001. gadā iekļāva programmas „Pasaules atmiņas” starptautiskajā reģistrā.

 Savukārt 2009. gada jūlijā tajā tika iekļauta Baltijas valstu kopīgi sagatavotā nominācija „Baltijas ceļš – cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības”. Pasākumā Latvijas Tautas frontes muzejam tika pasniegts arī oficiālais UNESCO sertifikāts.

Pēc tam tika prezentētas pagājušā gada 30. novembrī Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautās pirmās četras nominācijas. Katrs iesniedzējs vispirms iepazīstināja klātesošos ar savu nomināciju. AS „Latvenergo” Enerģētikas muzejs piedāvāja „Eduarda Krauca fotonegatīvu uz stikla pamatnes kolekcija – Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaita. 1936.-1940.”. Apsveikuma uzrunu teica Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts.

VA „Memoriālo muzeju apvienība” un VA „Rakstniecības muzejs un rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuve” iepazīstināja ar „Raiņa un Aspazijas savstarpējo saraksti (1894-1929)”. Iesniedzējus sveica režisore un dramaturģe Baņuta Rubesa.

Savukārt vēsturnieks Andris Tomašūns izteicās par Latvijas Kara muzeja piedāvātās nominācijas „Latvijas Centrālās Padomes Memorands. Rīga, 1944.gada 17.marts”nozīmi Latvijas vēsturē.

Tukuma muzeja vadītā nominācija „Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss” tika veidota kā septiņu muzeju – Tukuma, Latvijas Okupācijas, Latvijas Nacionālā vēstures, Aizkraukles, Daugavas, Talsu un Madonas muzeja kopdarbs. Projektu prezentēja Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, bet apsveikuma runu teica Māra Zālīte. Rakstniece atzīmēja, ka latvieši prot bērzu izmantot dažādi – ne tikai kā malku, lai sakurinātu siltu istabu, bet arī smaržīgām pirtsslotām, vēstulēm un pat žagariem, kurus, iespējams, esam pelnījuši tagad.

Sertifikātus saņēma katrs no projektā iesaistītajiem muzejiem, arī Madonas muzejs. Emocionāli saviļņojošs brīdis bija tikšanās ar vienīgo klātesošo vēstules uz bērza tāss autori – madoniešiem zināmo Politiski represēto biedrības vadītāju Elzu Serdāni. Arī pēc svinīgā pasākuma noslēguma daudzi no tā dalībniekiem vēlējās aprunāties ar Elzas kundzi.

Nacionālais reģistrs ir izveidots, pirmie uzvarētāji saņēmuši sertifikātus, bet tas ir tikai sākums. 

Vēstules uz bērza tāss

 Gadsimtiem ilgi dažādu pārmaiņu dēļ – karu, cilvēku neizpratnes, līdzekļu trūkuma, nelegālās tirdzniecības, pastāvējušas problēmas saglabāt jebkādus pieminekļus, bet jo īpaši trausls ir dokumentārais mantojums – tā daļa, kas informē par cilvēces kultūru – valodām, piedzīvoto, rakstītā, zīmētā vai citādi fiksētā formā. Daudz kas ir gājis bojā vai saglabāšanās ir apdraudēta.

1992.g. UNESCO izveidoja programmu „Pasaules atmiņa”, kuras mērķis ir saglabāt pasaules dokumentāro mantojumu, lai tas būtu plaši pieejams un izzināms pasaulē, tā vērsta uz šī mantojuma apzināšanu, saglabāšanas un aizsardzības nodrošināšanu.

1997.g. programmas „Pasaules atmiņa” ietvaros tika izveidots starptautisks reģistrs, kurā iekļauj pasaulē nozīmīgas dokumentārās liecības. Šobrīd tajā jau ir vairāk nekā 160 vienības.

2001. gadā savu nomināciju pieteica Latvija un reģistrā tika iekļauts „Dainu skapis”, bet pagājušajā vasarā atbalstu guva Baltijas valstu kopīgi iesniegtā nominācija „Baltijas ceļš – cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības”.

Katrai tautai ir kādas tikai tai ļoti būtiskas vērtības, kas globālajā mērogā var arī neko īpašu nenozīmēt, tādēļ no 2007.gada Latvijas atmiņas institūcijas – muzeji, arhīvi, bibliotēkas u.c. strādāja pie nacionālā reģistra izveides.

Izvirzīt vienu vai vairākus priekšmetus nacionālajam reģistram var jebkura juridiska vai privāta persona, kuras rīcībā ir šis dokumentārais materiāls. Iesniegtās nominācijas vērtē Tehniskā padome, kuras sastāvā ir ļoti dažādu nozaru augstas kvalifikācijas speciālisti. Ar visiem nosacījumiem var iepazīties www.unesco.lv.

Pirmā nacionālā reģistra kārta noslēdzās pagājušā gada novembrī. Kopā bija pieteiktas ļoti dažādas un interesantas 12 nominācijas, bet iekļautas tikai 4. Viena no tām – „Sibīrijas vēstules uz bērza tāss ir 7 Latvijas muzeju – Tukuma, Aizkraukles, Daugavas, Talsu, Latvijas Okupācijas, Latvijas Nacionālā vēstures un Madonas muzeju kopdarbs, kas aizsākās jau vasarā. Sīkāku informāciju par pārējām var iegūt iepriekš minētajā Interneta adresē.

Madonas muzejs kopprojektā piedalījās gan tikai ar vienu priekšmetu – kādas ļoti jaunas bērzaunietes – Elzas Trumekalnes (prec. Serdāne) pašas rokām Sibīrijā uz bērza tāss darināto nelielo Lieldienu apsveikumu radiem Latvijā. Mūsu priekšmets izrādījās ļoti interesants ar to, ka muzejā ir arī citi materiāli par šo ģimeni gan pirms deportācijām, gan dzīvi Sibīrijā – fotogrāfijas, pierakstītas atmiņas, priekšmeti.

Tālāk Nacionālā reģistra priekšmeti tiks iekļauti Pasaules digitālajā bibliotēkā (World Digital Library) un būs pieejami starptautiskajai sabiedrībai.

Februārī plānots Nacionālā reģistra atklāšanas pasākums, kurā katrai nominācijai tiks pasniegts sertifikāts ar tiesībām lietot arī īpašu logo, lai popularizētu nominētos materiālus arī citās datu bāzēs.

Okupācijas muzejs jau ir uzsācis darbu pie izstādes „Sibīrijas vēstules” veidošanas, kas tiks atklāta februārī. Tajā ar saviem materiāliem piedalīsies arī Madonas muzejs. Pēc tam izstāde ceļos uz Lietuvu.

Tiek plānota arī līdzīgu priekšmetu apzināšana un pētniecība kopā ar igauņu un lietuviešu kolēģiem. Ir zināms, ka dzejnieks Aleksandrs Pelēcis šādas vēstules sūtījis no Tālajiem Austrumiem. Viena no tām bija eksponēta pirms vairākiem gadiem izstādē par Jāni Sārtu.

Iespējams, ka šī nebūt nav vienīgā šāda veida vēstule, kas vēl arvien glabājas kādā ģimenē. Apzināšanu un pētniecību šajā virzienā turpinās arī Madonas muzejs.

Tas nenozīmē, ka vēstulei noteikti būtu jākļūst par muzeja eksponātu, svarīgi būtu vienkārši uzzināt, ka ir vēl kāds līdzīgs priekšmets.

Madonas muzeja galvenā speciāliste Ilze Gaujēna