Joks ir nopietna lieta. Ķirurgam Jānim Pavāram - 110 (1914.gada 16.janvārī – 1979.gada 21.janvārī)

    Šajā laikā viņš iestājās arī vecākajā latviešu studentu korporācijā Lettonia. Pēc tām sekoja karadienests Latvijas armijā un darbs specialitātē Rīgas pilsētas 1. un 2.slimnīcā, kļūstot par profesora Paula Stradiņa asistentu.
    1944.gads – II pasaules kara beigas viņa dzīvē ienesa pārmaiņas – jaunais ārsts izvēlējās doties prom no Latvijas un līdzīgi kā daudzi citi nonāca Vācijā. Ir ziņas, ka 1945.gadā viņš strādāja Blombergas bēgļu nometnes ambulancē. 1947.gadā vienā no amerikāņu okupācijas zonā esošajām latviešu bēgļu nometnēm Eslingenā (Vācija) notika pirmais latviešu ārstu kongress, kurā nodibināja LĀZA (latviešu ārstu un zobārstu apvienību). Par vienu no tās biedriem kļuva arī J.Pavārs. 1948.gadā viņš ieguva ķirurga specializāciju.
    1950.gadā J.Pavārs izceļoja nevis uz ASV, Kanādu vai Zviedriju, kā vairums tautiešu,  bet devās uz Āfriku, kur apmetas Etiopijā (dēvēta arī par Abesīniju,  kura tiek uzskatītā par vienu no cilvēka izcelsmes vietām, apdzīvotākajām un vecākajām valstīm pasaulē, kā arī ir vecākā kristīgā  valsts Āfrikā, kura nav bijusi kolonizēta). Šīs eksotiskās zemes cilvēku dzīvesveidu viņš ārkārtīgi interesanti aprakstījis  rakstā “Mani Etiopijas gadi” (Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienība. Apkārtraksts. 1974.gada oktobris), ko var lasīt periodika.lv.
    Pirmā darba vieta bija saistīta ar Negusa (imperatora) valsts Izglītības ministriju un slimnīcu Derijas (Deri) pilsētā, bet pēc laika latviešu ārsts pārcēlās uz galvaspilsētu Adisabebu, kur strādāja 16 gadus.
    1966.gadā J.Pavārs tomēr atgriezās Eiropā un par savu mītnes zemi izvēlējās Zviedriju, sākotnēji dzīvoja Skevdē, bet mūža nogali pavadīja Lindesbergā.
    1973.gadā J.Pavāru ievēlēja LĀZA valdē. Pieredzējušais ārsts uzskatīja, ka referātu vai rakstu sagatavošana ir nepieciešama profesionālajai izaugsmei. Viņš rosināja kolēģus rakstīt apvienības Apkārtrakstam, tādējādi papildinot zināšanas par jaunākajām atziņām attiecīgajā nozarē un dalīties praktiskajā pieredzē.
    J.Pavāram bijusi kāda savdabīga aizraušanās – viņš kolekcionēja anekdotes par medicīnu (ap 5000 ), taču tā nebija tikai kolekcionēšana. Viņu interesēja joka, asprātības psiholoģiskie aspekti. Par šo tēmu J.Pavārs izteicās 1973.gadā  4.latviešu ārstu un zobārstu kongresā Ķelnē – “Humora nozīme medicīnā” (lasāms periodika.lv “Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienība. Apkārtraksts. 1973.gada oktobris). “Joks ir nopietna lieta, bet par to smejas” – šis referāta pirmais teikums liek aizdomāties, klausoties anekdotes par medicīnu un atsauc atmiņā kādreiz populāro itāļu komēdiju “Spītnieka savaldīšana” (1980), kurā galvenais varonis, skatoties veco filmu, raudāja vietās, par kurām bija pieņemts smieties.

1979.gada 21.janvārī 65 gadu vecumā Jānis Pavārs aiziet mūžībā. 

Profesionāla diskusija
Arhitekts, ārsts un politiķis strīdas, kura arods ir vecākais pasaulē.
Ķirurgs saka: «Kad Dievs radīja levu, viņš ņēma vienu ribu no Ādama, tas nepārprotami bija ķirurģisks darbs, un tāpēc ārsta arods varētu būt pats vecākais.»
Arhitekts iebilst: «Vispirms bija haoss, un Dievs pasauli radīja no haosa, tātad arhitekta darbs ir vecāks.»
«Nekad!» priecīgi iesaucas politiķis. «Kā jūs domājat, kas gan šo haosu būtu radījis?» 

Mirstība
Ārsts nav draugos ar ķirurgiem, jo uzskata, ka viņi par daudz griežot.
«Kad ir vismazākā mirstība?» viņam vaicā kāds paziņa
«Skaidrs, ka jūnija pirmajā pusē.»
«Kāpēc?»
«Šajā laikā ķirurgiem parasti notiek kongresi,» atbild ārsts.