Madonas novads bijusi dzimtā vieta vai arī profesionālās darbības vieta lielam skaitam ievērojamām personībām, kas Madonas un arī Latvijas vārdu skandinājuši ne tikai Latvijā, bet arī ārpus valsts robežām. Tie ir ievērojami mākslinieki, mūziķi, kultūras darbinieki, sabiedriskie darbinieki, literāti, politiskie darbinieki, zinātnieki, lauksaimnieki, uzņēmēji u.t.t.

Novadnieki - 2021.gada jubilāri

Decembrī
13. decembrī – 135 – Jānim Jankavam (13.12.1886. Vestienā – 13. 01.1918.) – publicists, literatūrkritiķis, tulkotājs

17.decembrī – 145 – Pēterim Sauleskalnam (17.12.1876.Mētrienā – 15.09.1975.ASV) – agronoms, politiķis, Malnavas lauksaimniecības skolas dibinātājs un direktors 1921.-1940.gados

20.decembrī – 110 – Alfrēdam Oliņam (20.12.1911.Rūjienā – 06.06.1996.ASV) – luterāņu mācītājs Liezērē

Novembrī
5.novembrī – 125 – Valdemāram Ozoliņam (05.11.1896. Vestienā – 15.02.1973.ASV) – komponists un diriģents

17.novembrī – 73 – Maldai Sproģei (17.11.1946.Lubānā) – keramiķe

18.novembrī – 160 – Aleksandram Ramanim (18.11.1861. Bērzaunē – 15.10.-1933.Rīgā) – rakstnieks

22.novembrī – 140 – Jānim Rūdolfam Bebrim (22.11.1881.Lazdonā – 29.12.1905. Lazdonā) – 1905.gadā rīcības komitejas priekšsēdētājs

24.novembrī – 95 – Laimdotam Edvīnam Vīksnam (24.11.1926. Ērgļos – 26.08.2005.Rīgā) - literāts

Oktobrī
3.oktobrī – 145 – Jānim Dobulim (03.10.1876. Sarkaņos – 03.1965. Saginavā, ASV) –izglītības darbinieks, Madonas ģimnāzijas direktors (1921-1925)

7.oktobrī – 135 – Jānim Lāžem (07.10.1886. Lubānā – 16.06.1969. Rīgā) – agronoms, cukurbiešu audzēšanas un cukurrūpniecības pamatlicējs Latvijā

10.oktobrī – 130 – Konrādam Kvēpam (10.10.1891. Lubānā – 30.05.1961. Rīgā) – aktieris

11.oktobrī – 250 – Vilhelmam Krišjānim Mītelim (11. 10.1771. Cesvainē – 13.08.1847. Cesvainē) – mācītājs Cesvainē

17.oktobrī –  95 – Miervaldim Zāberam (17.10.1926. Meirāni – 15.06.2005.Meirāni) – kultūras darbinieks

30.oktobrī – 80 – Uldim Auseklim (30.10.1941. Mētrienā) – literāts

Septembrī
5.septembrī – 115 – Osvaldam Līdekam (05.09.1906. Meirānos – 11.05.1952. Mineapolē, ASV) – folklorists

9.septembrī – 125 – Jānim Rihardam Kamolam (09.09.1896. Meirānos - 15.04.1966. Vecbebri) – agronoms

13.septembrī – 190 – Rūdolfam Gulekem (13.09.1831. Mazsalacā – 25.01.1901.Vecpiebalgā) – mācītājs

13.septembrī – 125 – Jānim Tirzītim (13.09.1896. Liezērē – 07.02.1951. Rīgā) – virsnieks, agronoms, pedagogs, viens no Centrālās Padomes memoranda parakstītājiem

22.septembrī – 165 – Pēterim Blauam (22.09.1856. Vecogrē – 05.08.1930. Rīgā) dzejnieks, žurnālists

24.septembrī – 115 – Ārijam Skridem (24.09.1906. Virānē – 22.11.1987. Rīgā) – gleznotājs

25.septembrī – 170 – Pēterim Jurjānam (25.09.1851. Ērgļos – 14.05.1903.) - mūzikas instrumentu meistars - klavierskaņotājs

26.septembrī – 140 -  Jurim  Vīgrabam (26.09.1881. Lazdonā – 14.06.1958. Getingenā, Vācijā)  - vēsturnieks un diplomāts 

30.septembrī – 165 -  Jurjānu Andrejam – (30.09.1856. Ērgļos  - 28.09.1922. Rīgā) - komponists

Augustā
1.augustā – 90 – Kelīnai Klānai (01.08.1931. Barkavā) – rakstniece

15.augustā – 105 – Pēterim Māliņam (15.08. 1916. Liezērē – 28.01.1996. Ņujorkā (ASV)) – rožkopis

16.augustā – 115 – Haraldam Mednim (16.08.1906. Jaunlaicenē – 04.07.2000. Rīgā) – diriģents

21.augustā – 90 – Paulīnei Zalānei  (21.08.1931. Stirnienē – 17.04.2018. Ogrē) – filoloģe, rakstniece

23.augustā – 95 – Edgaram Sudāram (23.08.1926. Lazdonā – 21.12.2012. Sarkaņos) – pedagogs

24.augustā – 115 – Voldemāram Pūcem (24.08.1906. Vestienā – 21.07.1981. Rīgā) – režisors

Pieminot pedagogu, Sarkaņu pamatskolas direktoru Edgaru Sudāru 95.dzimšanas dienā

(1926.gada 23.augustā Lazdonas pag. “Salājkalnos”–1912.gada 21.decembrī Sarkaņu pagasta “Saltupjos”)

Dzīves mācīšanās. Dzimis saimnieku Alvīnes un Pētera Sudāru ģimenē. 1935.gadā sāka mācības Lazdonas 6-klasīgajā pamatskolā, kur četrus gadus iesaistījās mazpulkā, audzējis cigoriņus un cukurbietes, piedalījies izstādēs, bet par nopelnīto naudu nopircis slēpes. Skolā Edgars spēlējis futbolu, bijis labs vārtsargs. 1942.gada rudenī iesāk mācības Madonas vidusskolā, kuru ar pārtraukumu beidz 1948.gadā. No 1944.gada 1.jūnija dienējis Madonas apriņķa policijas 3.iecirknī par kārtībnieku Bērzaunes upes tilta sardzē, bijis apcietināts.
    1944.gada augustā, sasniedzot 18 gadu vecumu, tika iesaukts Padomju Armijā, smagi ievainots un demobilizēts kā kara invalīds.
Pedagoga darbā. No 1948. līdz 1951.gadam Edgars Sudārs strādāja par pionieru vadītāju Grostonas pamatskolā, arī par vēstures, fizikas un fizkultūras skolotāju. Darbs skolā paticis, bet bija nepieciešamas pedagoģiskās zināšanas. Tālab 1948./49.mācību gadā viņš mācījās Latvijas PSR Valsts Rīgas Izglītības darbinieku kvalifikācijas celšanas institūtā un ieguva tiesības strādāt par fiziskās audzināšanas skolotāju pamatskolā.
     1950.gadā Edgars Sudārs kā eksternis beidza pedagoģisko klasi Madonas vidusskolā un ieguva pamatskolas skolotāja tiesības.
     1951.gadā viņš nodibināja ģimeni, un abi kopā ar sievu Elgu sāka skolotāja darbu Sarkaņos. E.Sudārs bija Sarkaņu 7-gadīgās skolas vecākais pionieru vadītājs un fizkultūras skolotājs.
      1957.gadā viņš sāka studijas Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta neklātienes nodaļā, četros gados iegūstot fiziskās kultūras un sporta pasniedzēja kvalifikāciju. 
Fiziskās kultūras skolotājs. Edgars Sudārs vadīja stundas, trenēja skolēnus dažādos sporta veidos, devās pārgājienos ar slēpēm, pats aktīvi sportoja un piedalījās spartakiādēs, aizstāvot kolhoza un rajona godu, īpaši šaušanas sacensībās. Tika izveidots labs sporta laukums, kur parasti skolām notika arī zonu sacensības. Skolēni izcīna rajona un kolhozu sacensībās godalgotas vietas dažādos sporta veidos: šahā, vieglatlētikā, novusā, tūrismā, šaušanā, futbolā, basketbolā, stafetes skrējienā, dambretē, volejbolā, distanču slēpošanā, slalomā, orientēšanās, tenisā, krosā, zemledus makšķerēšanā. Skolas fizkultūrieši rajona sacensībās 26 astoņgadīgo skolu konkurencē 1970. gada spartakiādē izcīnīja 1.vietu. Par apzinīgu attieksmi pret pedagoģisko darbu 1971.gadā saņēmis ordeni „Goda Zīme”.
Skolas direktors. No 1975.gada janvāra līdz 1991.gada vasarai E.Sudārs bija Sarkaņu skolas direktors. Viņa vadībā tika iekārtoti 13 mācību priekšmetu kabineti. Skola sacensībās „Par skolu sagatavotību jaunajam mācību gadam” rajona mērogā atkārtoti ierindojās godalgotās vietās.
    Rajonā Sarkaņu skolas vārds bieži tika nosaukts, saņemot balvas, goda rakstus un ceļojošos sociālistiskās sacensības karogus. Pa vidu bija skolas ikdiena ar saviem darbiem, prasībām un steigu, prieku un gandarījumu, ar atbildību. 1986.gadā E.Sudārs tika apbalvots ar nozīmi „Teicamnieks tautas izglītības darbā”.
Sabiedriskais darbinieks. 1951.gada rudenī Edgars Sudārs iesaistījās kolhoza "Jaunais rīts" komjauniešu dzīvē. Dažus gadus vēlāk viņš vadīja kolhoza lektoru grupu, kas lasīja politisku un saimniecisku tematu lekcijas svētkos, arī pirms kino izrādēm un dažādām sanāksmēm. Kolhozā „Jaunais rīts” Edgars Sudārs strādāja par sporta metodiķi, sagatavoja sporta sacensību nolikumus, organizēja tās, veica galvenā tiesneša pienākumus. No 1973.gada E.Sudārs, atkārtoti tika ievēlēts par ciema padomes deputātu.
     Aizsaules ceļos E.Sudārs devās 86.mūža gadā, apglabāts Sarkaņu kapsētā. 

Literatūrzinātniecei un dzejniecei Paulīnei Zalānei-Vallēnai – 90

     21.augustā 90.gadskārtu svinētu Latgales literatūrzinātniece, dzejniece, filoloģe un rakstniece Paulīne Zalāne-Vallēna. Nākamā literatūrzinātniece piedzima Stirnienes pusē zemnieku – Antona un Veronikas Zalānu – ģimenē, skolojās Stirnienes 6-klašu pamatskolā un sāka dzejot agrā vecumā – tobrīd meitenei bija deviņi gadi. Vēlāk dzejniece par sevi teiks: “Esmu nākusi pasaulē 1931.gada 21.augustā Stirnienes pagasta Tiltgalā, tanī sētā, kuru no lielceļa slēpa bērzi, liepas un apkārtnes skaistais rudzu lauks. Vēl tagad redzu sevi linu krekliņā, baltiem matiem, pie dārza žoga klausāmies, kā Teiču purva malas bērzos zvana dzeguze. Ziedu dūmakā tinies rudzu lauks un grāmatas pieder manām mīļākajām bērnības atmiņām.”
    Otrā pasaules kara laikā, 1944.gadā, Zalānu saimei nācās pamest savas mājas un ģimene devās trimdā uz Vāciju. Paulīne raksta: „Asiņaina tumsa pārklāj saulainās āres un dzīves cerības. Raud pamestās mājas acis, sāpēs sastindzis rudzu lauks. Sunītis kaukdams palika celiņa galā... Visas citas mūža sāpes ir rimušas, bet šis brīdis sāp vēl šodien ar to pašu mežonīgo skaudrību kā toreiz. Tanī dienā pārlūza dzīve. Tanī dienā bojā gāja baltā, labā, cerīgā pasaule!” (žurnāls “Treji Vārti” (Nr. 221, 01.01.2007.)) Trimdā Vācijā P.Zalāne-Vallēna guva pamatskolas izglītību Valkas latviešu bēgļu pamatskolā Nirnbergā un mācījās latviešu ģimnāzijā. 2003.gadā Latgales Kultūras centra izdevniecības klajā laistā grāmatā “Varakļāni un varakļānieši” P.Zalāne-Vallēna raksta: “Vācijā pavadīti 7 gadi dažādās bēgļu nometnēs. Kaut apstākļi bija trūcīgi un nākotne neziņā tīta, nometnēs pavadītais laiks bija labs un vērtīgs. Tur bija bagāta latviešu kultūras dzīve un iespēja baudīt arī vācu kultūru… Ar izmisuma mīlestību pieķēros Dainām, tās man kļuva par dvēseles mājām. Mācījos Dainas no galvas, lasīju, pētīju caurām naktīm, jo gribējās iegūt, paturēt, saglabāt kaut daļiņu no tā dārguma, ko svešā pasaule draudēja atņemt.”
    1951.gadā dzejniece devās uz Sentpolu, Minesotu, ASV. Viņas dvēselei tas bija smagi, jo bija jādodas vēl tālāk no mājām – no Latvijas. Nonākot Amerikā, sākotnējie gadi Paulīnei bija skaudri, tomēr, neraugoties uz smago darbu, neziņu par turpmāko un rūpēm par slimo māmuļu, jauniete neklātienē ieguva vidējo izglītību. Vēlāk iestājās Minesotas universitātē, kur ieguva bakalaura grādu pedagoģijā, vācu un franču valodā, par darbu “Dainu iespaids somu Kalevalā” ieguva maģistra grādu senlaiku literatūrā.
    P.Zalānes-Vallēnas pirmā publikācija bija dzejolis “Smaids ceļmalā” katoļu žurnālā “Dzimtenes Balss” Zviedrijā 1956.gadā, viņas dzejoļi  un raksti tika publicēti tikpat kā visos trimdas latviešu periodiskajos izdevumos. “Paulīnes Zalānes dzejā vērtīgākais ir tās neviltotais pārdzīvojums un izjūtu patiesīgums. Tā pauž dzejnieces dzīves ziņu, atziņas, ilgas. Tā stāsta par sāpēm, par vilšanos, zaudēto dzimteni, pārciestām netaisnībām, bet arī prieku par īsiem laimes brīžiem, kad ir varējusi būt noderīga, kad ir bijusi kādam vajadzīga. Viņas dzeja pauž arī izturību, neatlaidību dzīves cīņā pret netaisnību un varmācību un netieši mudina arī lasītāju mīlēt un ciest, ja tas ir vajadzīgs, sava mīļā cilvēka, savas tautas dēļ — šādas ciešanas var būt nozīmīgas un skaistas.” (žurnāls “Treji Vārti”, Nr. 81, 01.03.1981.)
    1999.gadā grāmatnīcu plauktos nonāca P.Zalānes-Vallēnas dzejas krājums “Cilvēka ceļš”, par ko dzejniece saņēma Latvijas Skautu kustības dibinātāja ģenerāļa Kārļa Goppera fonda balvu. 2018.gadā – grāmatiņa “Dzīvniekiem ir dvēsele”.  Strādājusi par vācu un franču valodas skolotāju dažādās mācību iestādēs, pasniedza latviešu valodu, literatūru, kā arī Latvijas vēsturi ASV rietumkrasta latviešu vasaras vidusskolā “Kursa”. Bijusi žurnāla “Treji vārti” Jauno autoru nodaļas vadītāja (Īstlansinga, Mičigana, ASV), latgaliešu nodaļas līdzstrādniece radio “Brīvā Eiropa”, no 1989.gada deviņus gadus bija sekretāre Kolorado Latvijas Tautas frontes atbalsta grupā, kā arī pasniedza rietumzemju literatūras un garīgā satura kursus Rēzeknes augstskolā (tagadējā – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā). Par darbu Rēzeknes augstskolā dzejniece ir teikusi: “Tas ir mūža sapņa piepildījums – mācīt savas zemes jauniešus, tos, kuri savu dzīvi un darbu atdos Latvijai. Lai viņu daudz vai maz, viņos ir dzimtenes mīlestība un rūpes par tautu. Viņos es redzu Latvijas nākotni.”
    P.Zalāne-Vallēna mirusi 2018.gada 17.aprīlī. Pēc dzejnieces lūguma, apbedīta Stirnienes Sila kapos, priestera un mocekļa Aloizija Broka pieminekļa pakājē.
   
    Muzejs lūdz atsaukties tos, kas vēlas palīdzēt Madonas muzejam veidot stipru un daudzpusīgu krājumu un, ja īpašumā ir materiāli par P.Zalāni-Vallēnu un vēlētos tos nodot muzejam, rakstīt: sabine.mika@madona.lv, tālr.64822491.
​

​​​

“Rožu tēvs” no Liezēres
Pēteris Māliņš

    Par Pētera Māliņa dzīvesgājumu līdz emigrācijai ziņas ir trūcīgas. Zināms vien tas, ka dzimis Liezērē, lauksaimnieka ģimenē, mācījies Cesvaines ģimnāzijā, dienējis 7.Siguldas kājnieku pulkā, kur beidzis instruktoru rotas kursus. Pats P.Māliņš kādā intervijā sacījis, ka sākumā bijusi doma studēt jurisprudenci, bet II pasaules karš ienesa savas korekcijas arī viņa dzīvē.
    1944.gadā P.Māliņš no Liepājas ar kuģi “Lapland” devās uz Vāciju, nonāca Dancigā (tagad Gdaņska Polijā). No turienes kopā ar vairākiem latviešiem pārcēlās uz Vīni (tobrīd ietilpa Vācijā), kur apguva elektrometinātāja prasmes un strādāja militārajā ražošanā. Kad sākās strauja vācu armijas atkāpšanās, P.Māliņš kopā ar dažiem latviešiem mēģināja nokļūt tuvāk amerikāņu armijai, devās uz Augsburgu un tur sagaidīja kara beigas.
    ASV okupācijas zonā Minhenē tika nodibināta bēgļu universitāte, kurā mācībspēki bija profesori no visas Eiropas, tostarp 32 no Latvijas. P.Māliņš uzsācis studijas, ko no 1947.gada turpināja Minhenes tehniskās augstskolas lauksaimniecības fakultātē, to beidza 1949.gadā ar agronoma grādu, specializējoties dārzkopībā.
    Studiju laikā P.Māliņš aktīvi iesaistījās arī sabiedriskajā dzīvē – bija Minhenes latviešu studentu apvienības priekšsēdētājs, bet 1947.gadā – viens no 18, kas dibināja latviešu studentu korporāciju Fraternitas Vanenica.
    Pēc studiju beigšanas viņam radās izdevība izceļot uz ASV. Profesors Beker-Dilinngen, bijušais P.Māliņa pasniedzējs, uzrakstījis viņam rekomendāciju. Iespējams, tas palīdzēja darba meklējumos. Kā atcerējās pats P.Māliņš, viņš piektdienā devies uz Ņujorkas Bruklinas Botānisko dārzu noskaidrot par darba iespējām un pirmdienā jau uzsācis darbu. Pats sacīja, ka ir viens no retajiem, kam pēc ierašanās Amerikā uzreiz izdevies atrast darbu, kurā nostrādāja 35 gadus (līdz pensijai).
    Sākumā jaunā darbinieka pārziņā nodeva 22 augu pavairošanas un izmēģinājumu siltumnīcas un orhidejas, bet šis darbs nav gājis pie sirds. Savukārt Botāniskā dārza vadība jau bija pamanījusi P.Māliņa spējas un ļāva viņam realizēt jaunu projektu – izveidot dārzu redzi zaudējušiem cilvēkiem. Tas ASV bija pirmais šāda veida dārzs, un guva lielu popularitāti.
    Botāniskajā dārzā bija arī plaši zināms rožu dārzs – trešais lielākais ASV. 1960.gadā P.Māliņam uzticēja šī dārza vadību. Aptuveni 1200 šķirņu 5000 rozes, liezērieša aprūpētas, kļuva par vienu no skaistākajiem un populākajiem rožu dārziem, kuru 1980.gadā atzina par labāko starp 112  publiskajiem rožu dārziem ASV, bet P.Maliņš saņēma apbalvojumu, par ko tobrīd  ziņojuši visi masu mēdiji.
    Rožkopis nodarbojās arī ar selekciju un izveidoja jaunu šķirni “Peter Malins Rose” (tumši sarkana). Gūto pieredzi viņš publicēja Botāniskā dārza žurnālā “Plants and Gardens”, “The American Rose Magazine” u.c., kā arī pats uzrakstīja grāmatu “Peter Malins Rose Book”. Viņš bija konsultants “Time-Life” dārzkopības enciklopēdijas rožu grāmatām, 1983.gadā viņš iekārtoja rožu izstādi Rokfelera centrā Ņujorkā, lasīja lekcijas rožaudzētāju klubos un citos, tai skaitā starptautiskos, pasākumos.
    1983.gadā P.Māliņu uz mūža uzņēma “Queens Rose Society” (Kvīnsas Rožu biedrība) un apbalvoja ar Bruklinas Botāniskā dārza zelta nozīmi. Par 35 gadu darbu Ņujorkas pilsētas galva P.Māliņam pasniedza atzinības rakstu un Ņujorkas “zīmi” – rubīna ābolu zelta ietvarā.
    Savukārt Bruklinas Botāniskajā dārzā liezērieša piemiņai nodibināja fondu (Peter Malin Memorial Fond), kura ziedojumi tiek izlietoti retu rožu šķirņu iegādei.
    Pēteris Māliņš nekad neesot ņēmis atvaļinājumu ilgāk par nedēļu, lai rozes neatstātu bez aprūpes, pats veicis visus darbus, palīgus laidis pie vienkāršākajiem darbiem (ravēšanas u.c.). P.Maliņu dēvējuši nevis par “rožu karali”, bet par “rožu tēvu” – tas esot bijis precīzākais apzīmējums.viņa attieksmei pret rozēm.
    Pētera Māliņa iecerētā bija liepājniece, un 1950.gadā viņi izveidoja ģimeni, kurā audzināja meitu Arlēnu.
    Pēteris Māliņš apbedīts Bruklinas Grīnvudas kapsētā.
    Muzeja krājumā nav materiālu par šo novadnieku. Informācija par P.Māliņa dzīvesgājumu iegūta no dažādiem emigrācijas latviešu preses izdevumiem. Būsim pateicīgi par jebkādu informācijas papildinājumu un vēl jo vairāk, ja atrastos kādi materiāli par šo cilvēku. Kontakti - Ilze Gaujēna, e-pasts: ilze.gaujena@madona.lv, tālr.64823138.

Jūlijs
29.jūlijā – 130 – Voldemāram Beķeram (29.07.1891. Ļaudonā - ?) – lauksaimnieks

22.jūlijā – 100 – Gaidai Beberei (22.07.1921. Praulienā – 31.03.1998. Madonā) – izglītības darbiniece

Jūnijs
6.jūnijā – 135 – Kārlim Rasiņam (06.06.1886. Ērgļos – 14.07.1974. Gēteborgā, Zviedrijā) – grāmatizdevējs

8.jūnijā – 65 – Inesei Saknei (08.06.1956. Madonā – 12.11.2013) – mākslas zinātniece, restauratore

10.jūnijā – 135 – Pēterim Jankavam (10.06.1886. Mēdzūlā – 1941) pulkvežleitnants, Jēkabpils kara apriņķa pārvaldes priekšnieks

13.jūnijā – 145 – Viļumam Skubiņam (13.06.1876. Patkulē – 16.12.1971. Rīgā) – agronoms, sabiedrisks darbinieks

16.jūnijā – 180 – Pēterim Šancberģim (16.06.1841. Vecpiebalgā – 21.12.1923. Liezērē) – komponists

21.jūnijā – 150 – Augustam Baltpurviņam (21.06.1871. Lauterē – 27.03.1930. Gaujienā) – pedagogs, rakstnieks

Maijs
14.maijā – 170 – Jānim Ilsteram (14.05.1851. Vestienas “Gretēs” – 05.05.1889. turpat) - pirmais latviešu botāniķis, dzejnieks, pedagogs

20.maijā – 135 – Voldemāram Salnajam (20.05.1886. Lubānā “Pauros” – 04.08.1948. Stokholmā (Zviedrija)) – diplomāts, politiķis, statistiķis

23.maijā – 110 – Elzai  Rudenājai  (23.05.1911. Lazonas “Midzeņos” – 12.01.1998. Lazdonas “Saulgriežos”) - vēsturniece, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja dibinātāja un direktore 1944-1990

28.maijā – 110 – Edmundam Zirnītim (28.05.1911. Lubānas “Veckalniņos”– 05.06.1989. Koloradospringsā ASV) – dzejnieks, literatūrzinātnieks, pedagogs

Politiķim, diplomātam Vodemāram Salnajam (arī – Salnājam) – 135

    Par “Pauru” saimnieka dēla Voldemāra pirmajiem dzīves gadiem ziņu ir maz. Zināms, ka lubānietis mācījās Rīgas pilsētas reālskolā (absolvēja 1905.gadā) un jau skolas laikā iesaistījās nelegālos audzēkņu pulciņos. Šajā laikā iepazinās un izveidoja ģimeni ar Mildu Kļaviņu (1886–1970), piedzima dēls Ģirts (1906-1974; rakstnieks).
    Par pretvalstisku darbību 1907.gadā Salnos izsūtīja uz Sibīriju, bet dēls palika pie vecvecākiem Lubānā. 1913.gadā V.Salnais aizbēga uz ASV, kur jau bija nonākusi dzīvesbiedre. Te viņš strādāja Amerikas latviešu sociāldemokrātu laikrakstā „Strādnieks” un žurnālā „Darba Balss”. 1917.gadā Salnie gribēja caur Sibīriju atgriezties Latvijā, bet Krievijas politisko juku dēļ tas neizdevās, ģimene palika Harbinā (Ķīnā).
    Tālāk sekojošais amatu uzskaitījums atspoguļo novadnieka vēlmi un spēju darboties jaundibinātās Latvijas valsts izveides un neatkarības nostiprināšanas laukā:

• 1918.gads – ģimene pārcēlās uz Vladivostoku, V.Salno ievēlēja par Latviešu Tālo Austrumu Centrālā biroja locekli;
  
• 1919.gads – Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes priekšsēdētāja biedrs, Juridiskās komisijas un Ārlietu komisijas vadītājs, kā arī līdz 1920.gada februārim bija Viskrievijas patērētāju biedrības savienības tulks-korespondents, Vladivostokas apgabala kantora sekretāra vecākais palīgs, Sibīrijas, Ķīnas un Japānas Galvenās pārvaldes Ārzemju nodaļas informācijas biroja pārzinis, vecākais ekonomists;
  
• 1920.gada aprīlis – Salnie atgriezās Latvijā;
  
• 1920.gada aprīlis–1921.gada jūnijs – Valsts Statistiskās pārvaldes vicedirektors;
  
• 1922.–1925.gads – 1. Saeimas deputāts;
  
• 1925.gada aprīlis–decembris – Tautas labklājības ministrs;
  
• 1926.gada februāris–decembris – Valsts Statistiskās pārvaldes vicedirektors;
  
• 1926.gada decembris –1928.gada februāris – Valsts Statistiskās pārvaldes direktora v.i.;
  
• 1928.gada februāris –1929.gada aprīlis – Valsts Statistiskās pārvaldes vicedirektors;
  
• 1929.gada aprīlis–1930.gada septembris – Valsts Statistiskās pārvaldes direktora v.i.;
  
• 1930.gada septembris–1931.gada decembris – Valsts Statistiskās pārvaldes vicedirektors;
  
• 1931.gada decembris–1933.gada marts – Valsts Statistiskās pārvaldes direktora v.i.;
  
• 1929.gada janvāris –1935.gada janvāris – Ārlietu ministrijas Saimniecisko līgumu komisijas loceklis;
  
• 1930.gads – partijas „Progresīvā apvienība” biedrs;
  
• 1933.gada marts–1934.gada marts – Ārlietu ministrs;
  
• 1934.gada marts–1937.gada maijs – Valsts Statistiskās pārvaldes vicedirektora v.i.;
  
• No 1937.gada maija – sūtnis Zviedrijā, Dānijā (līdz 1939.g. septembrim) un Norvēģijā;
  
• No 1940.gada augusta – personiskajā diplomātiskajā statusā, vērsies pret Latvijas okupāciju, kontaktējies ar Latvijas Centrālo padomi, izplatījis informāciju Rietumos par situāciju Latvijā;
  
• 1943.gads – Zviedru-latviešu palīdzības komitejas izveides ierosinātājs;
  
• 1944.gada 15.jūlijs – izveidota Evakuācijas fonda pārvalde Stokholmā, organizējis bēgļu pārvešanu no Latvijas uz Zviedriju;
  
• 1944.gads – organizējis izdevuma „Neatkarīgā Latvija” iespiešanu Stokholmā un nogādi uz Latviju;
  
• 1945.gads – organizējis Latvijas palīdzības komitejas izveidi Zviedrijā.
  

    Apbalvots ar Triju Zvaigžņu (II un III šķira), Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina (III šķira), Igaunijas Ērgļa krusta (I šķira), Polijas atjaunošanās (Polonia restitute, I un II šķira), Somijas Baltās rozes (I šķira), Zviedrijas Ziemeļzvaigznes (I šķira), Beļģijas Leopolda (I šķira), Ēģiptes Nīlas (III šķira) ordeņiem.
    Nozīmīgākie darbi: “Latvijas ārpolitikas līnijas” (1928); “Latvijas uzņemšana Tautu Savienībā” (1929); “Latvijas starptautiskais stāvoklis un uzdevumi” (1929); “Pagastu apraksti” (1935); kopā ar Aleksandru Maldupu “Pilsētu apraksti” (1936).
    Par V.Salnā personības citām šķautnēm lasāms laikabiedru atmiņās dažos viņam veltītajos piemiņas rakstos.
    Latvijas Centrālās padomes memoranda autors Fēlikss Cielēns (1888–1964) rakstīja: “Kā veikls propagandists slepenos pulciņos un meža sapulcēs viņš met ugunīgas kritikas bultas pret krievu cara patvaldību un Baltijas vācu muižniecību, sludina rietumu demokrātijas un brīvības principus. (..)Vēl gados jauneklis, V.Salnais savu intellektuālo spēju dēļ tomēr izvirzās politiskās cīņas vadītājos posteņos. (..)Straujais, dzīvais temperaments V.Salno tomēr nekad nevada politikā, notikumus un taktikas paņēmienus viņš vērtē prāta slēdzieniem. (..)V.Salnais nepalika Amerikā, ka to darīja vairums 1905.gada emigrantu, viņš nenogaidīja, kamēr Latvija nostabilizējas. Ar lielu dzīvību un aizrautību nu metas V.Salnais brīvās Latvijas celšanas darbā. Dažādos veidos izpaužas šis darbs: žurnālistikā, statistikā, diplomātijā, parlamentā, valdībā. (..)Ar noteiktiem, spēka un spara pilniem vārdiem (II pasaules kara laikā  – aut. piezīme) Voldemārs Salnais aicina latviešu nelegālās pretestības kustības darbiniekus pulcēties vienā autoritatīvā politiskā centrā. Var teikt, ka Rīgā nodibinātā Latvijas centrālā padome ir dzimusi, zināmā mērā, V.Salnā ierosināta.(..) Arī laivas, kas 1945.gadā pārveda vairākus tūkstošus bēgļus no Latvijas uz Zviedriju, varēja funkcionēt ar V.Salnā gādību un labvēlību.” (Latvju Ziņas, Nr.60, 1948.gada 7.augustā
    Bijušais Igaunijas sūtnis Stokholmā Heinrihs Laretejs (1892–1973):”Dzīves alkatība Voldemāram Salnajam bija milzīga. Viņam bija daudz spēka un taisnas tiešāmības. Viņš spēja bērnišķīgi smieties, viņš spēja ieslīdēt dziļā depresijā, kas gan nekad nebija ilgstoša, viņš spēja ieskaisties un arī sašust. Bet par viņu pašu nekad nevarēja sadusmoties, jo viss viņā bija sirsnīgs, nāca no lielas sapratējas un piedevējas sirds. Viņš bija revolūcionāra, cīnītāja raksturs, bet viņš cīnījās atklātā laukā ar neslēptiem ieročiem. Intrigu pagrīde tam bija sveša, to viņš nīda. Ar sirdi un miesu viņš nīda katru varmācību, netaisnību. Un ar visu to viņš nebūt nebija cilvēks, kas skrien ar galvu sienā. Vienmēr ar viņu varēja saprasties, viņš izprata kompromisu. Tikai vienā lietā viņš neatzina nekāda kompromisa: cīņā par cilvēku tiesībām, par tautu tiesībām, kā arī morālos principos. Šie principi viņam bija svēti.” (Latvju Ziņas, Nr.62, 1948.gada 14.augustā) Vēsturnieks, profesors Arveds Švābe (1888–1959):”(..) Salnie bija Amerikā izgājuši cauri ļoti grūtai dzīves skolai, visāda fiziskos darbus ieskaitot, un ieguvuši tur teorētiski un praktiski tik dziļu ieskatu īstās demokrātijas būtībā, ka par Krievijas turpmāko notikumu gaitu viņiem nebija nekādu illūziju. (..)Jau Tālo Austrumu laikmetā, bet it sevišķi neatkarīgā Latvijā Salnie konsekventi aizstāvēja savu pārliecību, ka valsts un tautas intereses vienmēr stādāmas augstāk par partijas programmu.” (Latvju Ziņas, Nr.63, 1948.gada 18.augustā)

Aprīlis
1.aprīlī – 115 – Arturam Filipsonam (01.04.1906. Vestienā – 27.10.1950. Rīgā) – aktieris

4.aprīlī – 160 – Jurim Jurjānam (04.04.1861. Ērgļu pag. Meņģeļos – 14.07.1940. Rīgā) – komponists

6.aprīlī – 90 – Ēvaldam Mugurevičam (06.04.1931. Barkavā – 23.11.2018.) – arheologs

9.aprīlī – 130 – Jānim Ezeriņam (09.04.1891. Biksērē – 24.12.1924. Rīgā) – pedagogs, rakstnieks

12.aprīlī – 115 – Oļģertam Liepiņam (12.04.1906. Mētrienā – 17.12.1983. Bostonā, ASV) – žurnālists, rakstnieks, tulkotājs

17.aprīlī – 150 – Arvīdam Brēmeram (07.04.1871. Ļaudonā – 10.10.1941. Ļaudonā) – zemnieks, priekšzīmīgas saimniecības īpašnieks, sabiedrisks darbinieks, Krievijas impērijas Valsts domes I sasaukuma deputāts

27.aprīlī – 125 – Kārlim Upeslejam (27.04.1896. Dzelzavā – 15.04.1966. Brukvudā, Lielbritānijā) – būvinženieris, publicists

27.aprīlī – 90 – Rūdolfam Dumbravam (27.04.1931. Saldū – 17.06.2016. Bērzaunē) – pedagogs, selekcionārs

27.aprīlī – 80 – Andai Līcei (27.04.1941. Patkulē) – dzejniece, publiciste

29.aprīlī – 80 – Jānim Bērziņam (29.04.1941. Cesvainē - 19.02.2017.) – vēsturnieks

Vēsturniekam Jānim Bērziņam – 80

    1941.gada 14.jūnijā pusotra mēneša veco Jānīti arestēja kopā ar vecākiem, aizveda uz Madonas staciju, iesēdināja vagonā. Kamēr vilciena sastāvu gatavoja tālajam ceļam, mātesmātei kaut kādā veidā izdevās bez atļaujas tikt līdz vagonam garām apsardzei, mazuli paslēpt zem lielā lakata un aiznest. Tā kā puisēns bija jau nonācis līdz vagonam, viņa vārds atrodams deportēto sarakstā, ko sagatavoja pēc vairrākkārtējām apcietināto pārbaudēm. Puisēns savus vecākus šajā dienā redzēja pēdējo reizi: tēvs nonāca Kirovas apgabala Vjatlagā (miris 1941.gada 25.septembrī), māte – Krasnojarskas novadā (arī mirusi izsūtījumā).
    Zēna bērnība pagāja “Lucēs” pie vecvecākiem Jēkaba un Paulīnes Lucēm, par viņu rūpējās arī mātesmāsa Anna.
   Pēc Cesvaines vidusskolas absolvēšanas bijusi doma kļūt par juristu. J.Bērziņš savās atmiņās minējis, ka vēlmi studēt nostiprinājusi vietējās administrācijas uzstājīgā pierunāšana pēc vidusskolas visiem strādāt kolhozā. Tā kā pirms studijām bija nepieciešams divu gadu darba stāžs, J.Bērziņš iestājās tolaik P.Stučkas Latvijas Valsts universitātē, studēja vēsturi un strādāja, lai iegūtu darba stāžu. Pēc noteiktā laika tomēr neizdevās pāriet uz juristiem vecāku izsūtījuma dēļ.
    Pa šo laiku vēsture jau bija tā ieinteresējusi, ka noraidījums nav sagādājis lielas sirdssāpes.
    Pēc studijām darbs atradās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, sekoja obligātais karadienests. Pēc atgriešanās J.Bērziņš turpināja vēstures studijas universitātes aspirantūrā, rakstot disertāciju “Latvijas strādnieki 19.gs. 90.gados” (aizstāvēta 1970.g.) un strādāja Vēstures un filoloģijas fakultātē, pasniedzot vispārējo un PSRS vēsturi.
    1971.gadā J.Bērziņš kļuva par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā.
    Atmodas laikā J.Bērziņš bija barikāžu dalībnieks, iestājās par Vēstures institūta darba turpināšanu un nesadalīšanu, viņu ievēlēja par Vēstures institūta vadošo pētnieku.
    1997.gadā viņš kļuva par habilitēto doktoru, un pēc gada viņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli, pēc diviem gadiem – par īsteno locekli, un vēl pēc gada J.Bērziņš kļuva par Senāta un Valdes locekli, sekoja vēl citi amati Zinātņu akadēmijā.
    No 2001. līdz 2013.gadam J.Bērziņš vadīja Vēstures institūta Viduslaiku, Jauno laiku un jaunāko laiku vēstures nodaļu, bija “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” redakcijas kolēģijas, redakcijas padomes loceklis, vadīja (2002–2006) Vēstures institūtu, bija Vēstures un filozofijas fakultātes studentu diplomdarbu vadītājs un recenzents, Valsts eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs Vēstures nodaļā, universitātes Promocijas padomes un vēsturnieku doktorantūras padomes loceklis.
    Pētniecībā J.Bērziņu interesēja sociālo grupu un kustību, kā arī vairāku tautsaimniecības nozaru vēsture. Plašākam lasītāju lokam labi zināmi tādi fundamentāli koletīvie darbi kā “Latvijas PSR vēsture: I sējums” (1986), “Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres” (2000), “20. gadsimta Latvijas vēsture. I: 1900–1918” (2000), kur viens no rakstu autoriem ir J.Bērziņš, un ir vēl daudzas citas publikācijas.
    Vēsturnieka un pedagoga darbība novērtēta ar vairākiem apbalvojumiem – Latvijas PSR Valsts prēmiju (1987), Arveda Švābes balvu (1998), Rīgas balvu (2005), Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Goda diplomu (2001), IV pakāpes Atzinības krustu (2011), kā arī J.Bērziņš saņēmis 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
    Vēsturnieks par saviem spēka avotiem uzskatīja ģimeni, dzimto pusi un aizraušanos mūža garumā – medības.
    Apbedīts Cesvaines Vecajos kapos.

Marts
14.martā – 65 – Ivaram Mailītim (14.02.1956. Vestienā) – dizainers 

21.martā – 110 – Vilmai Sarkanābolai (21.03.1911. Viesienā – 12.04.1968.Rīgā) – ārste Madonā 1948.-1964.gados 

22.martā – 130 – Aleksandram Aizpurītim (22.03.1891. Saikavā – 1964.) – pedagogs, Madonas vidusskolas direktors, sabiedrisks darbinieks, apbalvots ar  Triju zvaigžņu ordeni un Aizsargu Nopelnu krustu  

25.martā – 125 – Kārlim Dievkociņam (25.03.1896. Lubejā – 21.03.1981. Madonā) – pedagogs, kordiriģents

31.martā – 125 - Kārlim Plikausim (31.03.1896. Liezerē – ? ) –  brīvības cīņu dalībnieks, pulkvežleitnants, apbalvots ar Lāčplēša Kara, Triju Zvaigžnu un Viestura ordeņiem, Aizsargu Nopelnu krustu 

Pulkvežleitnants Kārlis Plikauss

    K.Plikauss dzimis lauksaimnieka ģimenē. Zināms, ka 1914.gadā beidzis V.Olava tirdzniecības skolu Rīgā. Liezērieša turpmākā dzīve saistījās ar armiju.
Krievijas armijā (1915–1917)
    1915.gada augustā K.Plikausi iesauca Krievijas armijā Arhangeļskā, un viņš nonāca 1.apvienotajā gvardes rezerves bataljonā. 1916.gada jūlijā viņš beidza Kijevas praporščiku skolu un dienēja 126.Kājnieku rezerves pulkā, tad no 1917.gada jūlija – 242.Lukovskas kājnieku pulkā, kur bijis rotas komandieris un piedalījies kaujās Rumānijas frontē līdz armijas sabrukumam pēc revolūcijas Krievijā. Šajā laikā K.Plikauss apbalvots ar Krievijas Sv.Staņislava ordeni (III šķira). 1918.gada sākumā viņš no dienesta atvaļinājās.
Latvijas armijā (1919-1940)
    1919.gada pavasarī lielinieku okupētajā Vidzemē veidojās pret tiem vērsta partizānu kustība. Viņus dēvēja par„zaļajiem” jeb „zaļo armiju” (līdzīgi kā lieliniekus par „sarkanajiem” vai pretlielinieciskos spēkus par „baltajiem”). Aktīvākā partizānu darbība bija Vidzemes augstienes pagastos un Lubānas apkārtnē. Martā liezērietis Artūrs Veckalniņš (1889–1942), bijušais Krievijas armijas virsnieks, “zaļajā armijā” bija apvienojis ap 200-300 (dažādos avotos tiek minēts ievērojami atšķirīgs skaits) kaujinieku. 20.martā partizāniem brīvprātīgi pievienojās arī K.Plikauss. “Zaļā armija” organizēja uzbrukumus Sarkanajai armijai, liela sadursme notika pie Kraukļiem, vērienīgs uzbrukums - Cēsu cietumam. Līdz ar Vidzemes atbrīvošanu “zaļie” pievienojās Latvijas bruņotajiem spēkiem.
    Tūlīt pēc lielinieku atkāpšanās bija jānodrošina kārtība. Šim mērķim izveidoja armijas aizmugures dienestam pakļautas komandantūras. Tās nodibināja atsevišķos pagastos, tostarp arī Liezērē. Komandantūras kopā ar vietējām pašvaldībām organizēja mobilizāciju, pārtikas sagādi, valdības rīkojumu izplatīšanu un nodrošināja transportu karaspēka vajadzībām. Ja citviet komandantūras vadīt norīkoja karavīrus, tad Liezērē to vadīja liezērieši, bijušie “zaļie”. Pirmais komandants bija Artūrs Veckalniņš, viņa vietnieks sākotnēji bija Kārlis Plikauss, bet vēlāk Tirzītis.
   1919.gada jūlijā K.Plikausi pārcēla uz 1.(vēlāko 4.) Valmieras kājnieku pulku, kura sastāvā viņš piedalījās kaujās pret lieliniekiem. 19.novembrī pie Bauskas K.Plikauss pirmais ar savu vadu pa plānu ledu pārgāja Lielupi, ieņēma spēcīgi nocietināto Grāvendāles muižu un piespieda pretinieku atkāpties no upes krasta, tā dodot iespēju visam bataljonam pāriet Lielupi. Par šo drosmīgo uzbrukumu viņu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira).
    Nedaudz vēlāk sekoja paaugstinājums par virsleitnantu, 1923.gadā viņš pabeidza virsnieku kursus.
    1928.gada augustā K.Plikausi atkal paaugstināja un nu jau kā kapteini norīkoja uz 12.Bauskas kājnieku pulku, kur bija sakaru komandas priekšnieks. Pēc gada viņš pabeidza elektrotehniskos kursus.
    1935.gadā viņu iecēla par 7.Siguldas kājnieku pulka rotas komandieri, kā arī apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni un Aizsargu Nopelnu krustu. 1937.gadā, turpinot izglītoties militārajā jomā, K.Plikauss beidza bataljona komandieru kursus. 1939.gadā viņš saņēma vēl vienu Latvijas militāro apbalvojumu – Viestura ordeni (IV šķira).
    1940.gada jūlijs nāca ar vēl vienu paaugstinājumu, šoreiz pulkvež-leitnanta pakāpē, un iecelšanu par Daugavpils kājnieku pulka 8.bataljona komandieri. Septembrī viņu norīkoja par 24.teritoriālā korpusa 183.strēlnieku divīzijas 296.strēlnieku pulka štāba priekšnieka palīgu, bet decembrī sekoja atvaļināšana no armijas.
    Nojaušot iespējamās represijas, K.Plikauss kopā ar sievu Annu no 1941.gada februāra līdz jūnijam slēpās Engures mežos, bet, tiklīdz sākās nacistu okupācija, atgriezās dzimtajā pusē un atkal organizēja partizānu grupu, bet nedaudz vēlāk izveidoja Liezēres komandantūru.
Vācijas armijā (1941-1944)
     Nav zināms precīzi, kurā brīdī K.Plikauss iesaistījās nacistu organizētajās kārtības uzturēšanas struktūrās, bet 1942.gada 6.martā K.Plikauss no brīvprātīgajiem kurzemniekiem izveidoja 25.Abavas kārtības policijas bataljonu. Pēc īsas apmācības jūnija beigās bataljonu norīkoja uz Ukrainu, kur nepagāja ilgs laiks, kad mācību turpinājums bija jāpārtrauc, jo latviešus nosūtīja apkarot vietējos padomju partizānus. 1943.gada 5.maijā Abavas bataljonu apvienoja ar 17.Vidzemes bataljonu, par kura komandieri iecēla K.Plikausi. Tikai gada nogalē, uz Ziemassvētkiem, bataljona vīriem piešķīra atvaļinājumu un viņi atgriezās Latvijā.
    1944.gada 7.februārī viņus ieskaitīja 2.Liepājas latviešu brīvprātīgo policijas pulkā kā II bataljonu, kuru komandēja K.Plikauss. Par kādu nakts kauju 1943.gada 8.oktobrī, kad Plikauša bataljons ar nelieliem zaudējumiem bija atvairījis pārspēka uzbrukumus, viņu apbalvoja ar Vācijas Dzelzs krustu (II šķira).
    Par tālāko K.Plikauša dzīvi ziņu ir ļoti maz. Pēc II pasaules kara viņš nonāca Vācijā. Ir zināms, ka 1948.gada maijā izceļoja no Flensburgas bēgļu nometnes uz Lielbritāniju. Par turpmāko likteni informācijas nav.
    Anotācija attēlam: 1. Kārlis Plikauss ap 1920.gadiem. http://lkok.com/query_sql_alpha.asp?LOOKFOR=P
Diemžēl Madonas muzeja krājumā nav K.Plikauša fotogrāfijas, tādēļ izmantots zināmākais attēls, kas redzams dažādās publikācijās par viņu.
2. Kārlis Plikauss https://forum.axishistory.com/viewtopic.php?t=136059&start=105

Madonas ģimnāzijas direktors Aleksandrs Aizpurītis

    A.Aizpurītis dzimis bijušās Saikavas Aleksandrovas pusmuižas “Tanslavās”. Skolas gadus zēns vadīja Preiļu pareizticīgo draudzes skolā, tad Kokneses (domājams, pareizticīgo) draudzes skolā un Rīgas Pilsētas reālskolā. Sekoja dabas zinību, matemātikas un medicīnas studijas Maskavas un Tērbatas universitātēs.
    1919.gadā viņu ievēlēja par matemātikas un dabas zinību skolotāju Alūksnes izglītības biedrības ģimnāzijā, bet no 1920.gada viņš bija šīs skolas direktors. Šaja laikā A.Aizpurītis iesaistījās arī Alūksnes sabiedriskajā dzīvē – bija pilsētas domnieks, pilsētas valdes un vairāku biedrību loceklis, sadarbojās ar vietējo laikrakstu "Malienas Ziņas”, bija atturības kustības piekritējs. Viņš bija esperanto valodas pratējs un rīkoja apmācības kursu interesentiem.
    1930.gads nāca ar pārmaiņām – A.Aizpurīti pārcēla uz Madonu, kur viņš pilsētas ģimnāzijā nostrādāja līdz 1944.gadam (ar nelielu pārtraukumu padomju okupācijas laikā, 1940.–1941.gadā).
    Laikrakstam "Madonas Vēstnesis” jaunais direktors stāstījis, ka uz Madonu esot braucis ne visai labā noskaņojumā, bet jau pirmajās šeit pavadītajās dienās viņam pilsēta iepatikusies. Viņš cerot, ka izdosies organizēt vietējo “Cerības pulciņu” (pretalkohola kustību). Saistībā ar skolas nākotni minēta internāta paplašināšana.
    A.Aizpurīša laikā pilsētas ģimnāzija kļuva par Valsts ģimnāziju. Skolas direktors pasniedza matemātiku un kosmogrāfiju. Bijušais skolnieks Dmitrijs Rubenis skolas direktoru raksturojis kā padruknu vīru. Kad viņš uzaudzējis kuplās ūsas, skolas bērni viņu iesaukuši par Samu.
    A.Aizpurītis bija kārtības un stingras disciplīnas piekritējs, viņš skolā ieviesa formas, asi vērsās pret visādu smiņķu un greznumlietu izmantošanu skolā. Iespējams, tikai Madonā bija noteikums, ka pēc pieciem pēcpusdienā skolas bērni nedrīkstēja atrasties uz ielas. Arī kopējā rīta lūgšana bija viens no ģimnāzistu dienas kārtības punktiem. Kad mācītāja nebija uz vietas, tās noturēja pats direktors. Lūgšanas viņš parasti noslēdzis ar K.Beldava vārdiem, kas vedināja uz pārdomām: ”Ak, kā es vēlētos daudz labāks būt, no savām kļūdām ar reiz vaļā kļūt”.
    Bijušie audzēkņi viņu raksturojuši kā stingru, bet taisnīgu un laipnu skolotāju. Direktors rūpējies par skolēnu veselību, īpaši uzraudzījis, lai sakarsušie nesadzertos aukstu ūdeni un nesaslimtu, jo tobrīd vēl jauniešu vidū saslimšana ar tuberkulozi nebija retums. Vienlaikus viņš rūpējās arī par skolas bērnu audzināšanu latviskā garā.
    1939.gadā Madonā darbu uzsāka arodskola galdniekiem un mūrniekiem. A.Aizpurītis kļuva arī par šīs mācību iestādes direktoru.
    Aleksandrs Aizpurītis bija arī Madonas mazpulku rajona vecākais un 77.Madonas ģimnāzijas mazpulka vadītājs. Par centību mazpulku vadības darbā  1939.gadā viņu apbalvoja ar mazpulku vadītāju Goda zīmi. Šajā gadā viņš saņēma arī „Aizsargu Nopelnu krustu”.
    Tūlīt pēc pārcelšanās uz Madonu A.Aizpurīti jau bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira).
    Tāpat kā Alūksnē, arī Madonā A.Aizpurītis iesaistījās ārpusskolas sabiedriskajās aktivitātēs – tika iecelts par Madonas pilsētas padomnieku, bija Madonas pilsētas bāru tiesas priekšsēdētājs, Madonas aizsargu pulka ķīmiskā dienesta vadītājs.
    1940.gadā A.Aizpurīti oficiāli atbrīvoja no amata pēc paša lūguma, jo, saprotams, viņš neatbilda jaunajām – padomju laika prasībām. Tomēr vācu okupācijas laikā (1941-1944) viņu atkal atjaunoja amatā.
    1944.gadā A.Aizpurītis  emigrēja un līdz mūža nogalei dzīvoja Vācijā.

Voldemārs Lesnieks (1890-1973) - ārsts un sabiedriskais darbinieks

    2020.gada 18.martā apritēja 130.gadadiena Cesvaines ārstam Voldemāram Otto Lesniekam. Dzimis Sāvienā, Andreja un Mades Lesnieku ģimenē. Pēc Sāvienas skolas beigšanas mācījās Rīgā, kur abslovēja Nikolaja ģimnāziju - kādreizējo Rīgas jeb Kārļa liceju. No 1910.gada studēja  medicīnu Tērbatas universitātē, iestājās arī studentu biedrībā „Atauga”, kur izveidoja un vadīja vīru un jaukto kori. Jau studiju laikā strādāja par asistentu Tērbatas pilsētas slimnīcā.
    1914.gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, Voldemārs Lesnieks tika iesaukts armijā, kur divus gadus kā mediķis darbojās Ribinskas kara slimnīcā, Jaroslavļas apgabalā. 1916.gadā tika nosūtīts uz Kaukāza fronti. Būdams kara ārsts, uzdienēja līdz pulkveža pakāpei, saņēma trīs Krievijas kara ordeņus. 1917.gadā iepazinās ar osetīnu Vasiliju Zauerbeku - Sosijevu, kurš kādā no kaujām tika smagi ievainots un vēlāk no ievainojumiem mira. Izpildot drauga Sosijeva vēlēšanos parūpēties par viņa ģimeni, Voldemārs Lesnieks to izdarīja pavisam tieši, apprecot Sosijeva sievu Dorihanu un aizgādībā paņemot arī viņu četrus bērnus – Aleksandru, Danielu, Veru un Raisu Fatimu.
    Krievijas pilsoņu kara laikā bija noskaņots pret komunismu (V.Lesnieka tēvs bija ieslodzīts Stukmaņu koncentrācijas nometnē, kur 1919.gadā miris) un tāpēc iestājās Baltajā armijā, tika norīkots par sanitārā vilciena priekšnieku Ziemeļkaukāzā.
    Ar lielām grūtībām Voldemāram Lesniekam izdevās iegūt atļauju 1921.gadā no Kaukāza ar ģimeni atgriezties Latvijā. Ierodoties Rīgā, sāka strādāt pie ārstu biedrības priekšsēdētāja Reinharda par asistentu. Alga bija neliela, ar to nebija iespējams nodrošināt lielo ģimeni, tāpēc jau 1921.gada beigās Lesnieks pārcēlās uz Cesvaini, kur radās iespēja strādāt par ārstu, arī vadīt vietējo slimnīcu līdz 1935.gadam. Strādāja arī Cesvaines Valsts ģimnāzijā par skolotāju un skolas ārstu. No 1920.gadu vidus līdz 1935.gadam viņš bija arī 9.Madonas aizsargu pulka ārsts un organizēja aizsargiem sanitāri-higiēniskos kursus, par ieguldījumu saņemot aizsargu organizācijas nopelnu krustu. 1930.gadu sākumā Voldemārs Lesnieks savā mājā izveidoja Latvijas Sarkanā krusta veselības kopšanas punktu.
    Kā aktīvs sabiedriskais darbinieks iestājās Cesvaines kultūras veicināšanas biedrībā un kļuva par tās priekšsēdētāju - organizēja vietējo dziesmu dienu un brīvdabas izrādes, tika uzņemts Latvijas automobiļu īpašnieku un vadītāju biedrībā un Latvijas Aerokluba Cesvaines nodaļas valdē. Bez tam viņš bija dalībnieks „Latvijas Vanagu” organizācijas Cesvaines novadā no 1920.gadu beigām līdz 1935.gadam.
    Dzīvojot Cesvainē, ārsta ģimene kļuva par tuviem draugiem ar Augusta Saulieša ģimeni. Pēc rakstnieka nāves 1933.gadā V.Lesnieks bija viens no pieminekļa fonda dibinātājiem. Esot biedrības “Rakstnieka A.Saulieša kapa pieminekļa fonds” valdes priekšsēdētājs, viņš rūpējās par tā uzcelšanu Cesvaines Ķinderu kapos.
    1930.gadu beigās ar ģimeni pārcēlās uz Ērgļiem, kur sāka strādāt par ārstu un vadīja Latvijas Sarkanā krusta slimnīcu.
    1939.gada nogalē V.Lesnieks nonāca Jūrmalas pilsētā, kur nostrādāja neilgu laiku, jo 1940.gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, būdams komunistu pretinieks, kopā ar sievu un meitām devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur strādāja kā ārsts vairākās bēgļu nometnēs līdz pat 1945.gadam. Viņa audžudēls Aleksandrs Sosijevs 1940.gadā Rīgā tika apcietināts.
    Vēlāk ģimene emigrēja uz ASV, nonāca Sentluisā (St. Louis), Misūrī štatā, kur V.Lesnieks turpināja strādāt slimnīcās, taču tikai sanitāra amatā. Darbojās izceļojušo latviešu izveidotajās organizācijās - ALA (Amerikas Latviešu Apvienība) un LAZA (Latvijas Ārstu un Zobārstu Apvienība), strādāja kā palīdzības fonda uzturētājs no 1956. – 1957.gadam. Nelielajā latviešu draudzē, kas tobrīd Sentluisā bija vienīgais latviešu sabiedriskais centrs, tika ievēlēts par draudzes priekšnieku. 1960.gadu beigās Lesnieks pārcēlās uz Ņujorku, dzīvoja Manhetenā, turpinot darboties LAZA un ALA. Pēdējos dzīves gadus dzīvoja pie savas jaunākās pameitas Veras un viņas vīra Vestheivenā, kur 1973.gada 5.jūlijā, 83 gadu vecumā mira no sirdstriekas.  Voldemārs Otto Lesnieks apglabāts „Spring Valley” kapsētā Konektikutas štatā, ASV.

Februāris
5.februārī - 135 - Jānim Stalbovam (05.02.1886. Kraukļu pag. “Piekalnu Spārviņos”–1950.) - Latvijas konsuls Igaunijā (1920-1922), Latvijas bankas direktors (1928-1940; 1941-1944)

9.februārī - 120 - Jānim Grotam (09.02.1901. Ērgļu pag. “Silamuižā”– 30.11.1968. Rīgā) - dzejnieks

15.februārī - 125 - Annai Ūdrei (15.02.1896. Lazdonas pag.– 30.12.1981. Rīgā) - ķirurģe, Nopelniem bagātā ārste
 
18.februārī - 130 -  Otto Leiveram (18.02.1891. Ļaudonas pag.– 05.03.1983. Teksasā, ASV) - farmaceits

18.februārī - 90 - Leonam Vītolam (18.02.1931. Liezēres pag. “Blukās”– 09.04.2005. Rīgā) - mežkopis, Mežsaimniecības ministrs (1971–1988)

22.februārī - 155 - Pāvulam Jurjānam (22.02.1866. Ērgļu pag. “Meņģeļos”– 06.01.1948. Rīgā) - komponists

Farmaceits Otto Leivers

    Pirms 130 gadiem 18. februārī Ļaudonā pasaulē nāca nākamais Dzelzavas aptiekārs Otto Leivers.
    Zināms, ka O.Leivers piedalījās I pasaules kara kaujās, bet pēc tam nonāca Jaungulbenes pusē un  pārņēma Gulbīša aptieku. Tur 1917.gada maijā O.Leivers iepazinās ar nākamo sievu Antoniju Stauni (1898 – 1984) un rudenī jau dzertas kāzas. 1919.gadā viņš dienēja 4.Valmieras kājnieku pulkā kā rezerves farmaceits. Zināms, ka 1923.gadā O.Leivers mēģināja iegūt īpašumu Valkas apriņķa Ērģemes pagastā, bet sākotnēji pieprasījums tika noraidīts, tomēr jaunā ģimene iegādājusies savu aptieku Valkas apkārtnē. Bet uz dzīvi tur nav palikuši.
    Dzelzavas muižas kungu māja (pils) no 1920. līdz 1925.gadam daļēji piederēja Latvijas armijai, un no 1922.gada tajā  bijusi arī aptieka. Tās vajadzībām izmantotas četras telpas pirmajā stāvā. Nav droši zināms, par to, kas tobrīd bija aptiekārs.
    Par to, kad Leiveri pārcēlušies uz Dzelzavu, ziņas ir pretrunīgas. Pēc meitas Ausmas atmiņām tas noticis 1922.gadā, bet pēc netiešām norādēm paša O.Leivera teiktajā un ziņām periodikā ap 1923.gadu ģimene bijusi sasitīta ar Valkas pusi.
    1926.gadā Dzelzavas pili pārņēma pagasta valde. Zināms, ka šajā gadā dibināta “Alejas aptieka”, kuras īpašnieks bija O.Leivers. Tā sākotnēji atradās muižā, bet netālu tika uzsākta aptiekas vajadzībām piemērotas ēkas celtniecība. 1931.gadā tā bija gatava, tur aptieka darbojās arī padomju gados.
    Virs ēkas ieejas redzams tās pabeigšanas gads (1931) un iniciāļi OL un AL. Domājams, tie bija īpašnieku iniciāļi. Otto  bija aptiekas īpašnieks un aptiekāra palīgs, bet Antonija – farmaceite. Pēc tā brīža likumdošanas aptiekas īpašnieks varēju būt pat bez speciālas izglītības, bet aptiekā noteikti bija jāstrādā farmaceitam. Iespējams, ka aptiekāra palīga diplomu O.Leivers bija ieguvis kādā no Krievijas augstskolām vēl pirms I pasaules kara.
    O.Leivers bija arī viens no Madonas un apkārtnes aptiekāru biedrības dibinātājiem 1925.gadā. Tūlīt pēc tās izveidošanas viņu ievēlēja par valdes locekļa kandidātu, vēlāk bija revīzijas komisijas loceklis un biedrības sekretārs. Tā bija viena no astoņām Latvijas farmaceitu biedrībām. O.Leivers darbojies arī Dzelzavas savstarpējās apdrošināšanas biedrībā.
    1934.gadā aptiekārs iesaistījās Aizsargu organizācijā, bija Madonas 9.pulka Jātnieku diviziona farmaceits, 1939.gadā apbalvots ar Aizsargu Nopelnu krustu.
    Par tālāko O.Leivera dzīvesgājumu ziņas ir trūcīgas. Iespējams, 1940.gadā Antonijas un Otto ceļi šķīrās – Antonija atgriezās dzimtajā pusē, Otto palika Dzelzavā līdz 1944.gadam.  Par tālāko viņa likteni vēl mazāk drošas informācijas. Zināms, ka viņš nonāca  Vicburgas (Vācija) bēgļu nometnē, vēlāk dzīvoja Ņujorkā, ap 1977.gadu bija apmeties Latviešu kara invalīdu apvienības mītnē “Rota”, apglabāts “Rotas” brāļu kapsētā.
    Sievu Antoniju 1949.gadā izsūtīja uz Amūras apgabala Tigdas rajonu. Mājās viņa varēja atgriezties tikai 1956.gadā. Deportācijas neskāra bērnus Ausmu un Raimondu.
    Muzeja krājumā glabājas vairākas no izsūtījuma rakstītas Antonijas vēstules bērniem un dažas fotogrāfijas.

Augusts Lietavietis (1893-1984) - akadēmiķis, alpīnists

    „Mans prāts pieder zinātnei, mana sirds – kalniem”. Tā par sevi ir teicis akadēmiķis, ārsts, higiēnists, alpīnists Augusts Lietavietis. Mūsu novadnieks no Bērzaunes pagasta Sēnuļu mājām, dzimis 1893.gada 18.februārī. Pēc Bērzaunes skolas beigšanas dzīves gaitas aizveda projām no dzimtās puses. Tālāko izglītību ieguvis Pleskavā un Maskavas Universitātē, kur studēja medicīnu. Pirmā pasaules kara laikā palīdzēja ārstiem Maskavas hospitāļos apkopt karā ievainotos. Kara laikā, redzot slimību un bada novārdzinātos iedzīvotājus, saprata cik svarīga ir profilakse. Pēc kara beigām Augusts Lietavietis pievērsās tikai zinātniski pētnieciskajam darbam. Industrializācijas dēļ jaunajā padomju valstī aktuāla kļuva rūpniecības higiēna un sanitārija. Šo problēmu risināšanā iesaistījās Augusts Lietavietis, pētīja karstuma un starojuma ietekmi uz cilvēkiem metalurģijā un ar laiku kļuva par vienu no vadošajiem padomju speciālistiem. Trīsdesmitajos gados pētīja  darba apstākļus cilvēkiem, kas strādāja rādija ieguvē un pirmo reizi sadalīja atomu, izstrādāja profilakses pasākumus šo strādnieku aizsardzībai. Augusts Lietavietis bija radiācijas higiēnas pamatlicējs Padomju Savienībā, viņš sarakstījis pirmo padomju rokasgrāmatu par darba higiēnu un piedalījies pirmās padomju likumdošanas izveidošanā par rūpniecības strādnieku darba sanitāro aizsardzību. 1950.gadā tika ievēlēts par PSRS Medicīnas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi. Ieguvis arī starptautisku atzinību - 1961.gadā tika ievēlēts par Starptautiskās profesionālās medicīnas organizācijas viceprezidentu, piedalījies zinātniskajās konferencēs Zviedrijā un ASV.
    Jau kopš bērnības, dzīvojot pie Gaiziņkalna, lielākā akadēmiķa dzīves kaislība un sapņi ir bijuši saistīti ar kalniem. Šo sapni Augusts Lietavietis sāka īstenot no 1925.gada, kad vasarās piedalījās kalnu pārgājienos Kaukāzā un no 1930.gada arī Vidusāzijā. Šie pārgājieni turpmākajos gados izvērtās par zinātniskām ekspedīcijām. No 1930. – 1947.gadam notika 10 viņa vadītas ekspedīcijas uz Pamiru un Tjanšana kalniem. Zinātniskās ģeogrāfijas nozarē veicis nozīmīgus pētījumus par Tjanšana kalnu šļūdoņiem. Augusta Lietavieša vadītā pārgājienā Tjanšana kalnos atklāja Konstitūcijas smaili, Konpinska smaili, tika izpētīts Han-Tengri reģions, kur 1937.gadā, kāpjot vienā no kalnu virsotnēm, blakus atklāja kartēs vēl neiezīmētu augstu smaili, sākotnēji to nosaucot par „Nezināmo”. Alpīnistu grupa šo virsotni pieveica nākošā gada ekspedīcijā. Smailes augstums, 7439 metri virs jūras līmeņa, tika noteikts pēc Otrā pasaules kara, kas rezultējās ar otras augstākās virsotnes atklāšanu Padomju Savienībā. Virsotne tika nosaukta par Uzvaras smaili (mūsdienās - Dženiša smaile Kirgizstānā pie robežas ar Ķīnu). Valsts Fizkultūras un sporta komiteja 1946.gadā Augustu Lietavieti apbalvoja ar goda nosaukumu „Nopelniem bagātais sporta meistars alpīnismā”. 1948.gadā Medicīnas zinātņu akadēmija Augustu Lietavieti ievēlēja par Darba medicīnas institūta direktoru. Iegūstot šo amatu, noslēdzās Lietavieša vadītās kalnu eksedīcijas.
    Savu vādu kalnos Augustam Lietavietim bija lemts atstāt pavisam tieši: viņa kolēģu-alpīnistu ekspedīcija Tadžikistānā 1938.gada 23.augustā atklāja 6046 metru augustu smaili Tjanšana kalnos, kuru nosauca Lietavieša vārdā. Cita alpīnistu grupa kartē iezīmēja un uzveica vēl neatklātu kalnu pāreju Pamirā (Pētera Pirmā grēdā), nosaucot to par Lietavieša pāreju.
    Lai arī ievērojami lielāko dzīves daļu pavadījis Padomju Krievijā, kolēģu aicināts apmeklēja arī Latviju, un šajās reizēs vienmēr atrada iespēju apciemot dzimto Bērzauni un brāli Jāni. Augusts Lietavietis miris 1984.gadā 91 gada vecumā, apglabāts Vedenskas kapsētā, kur apbedīti vēl citi Maskavā mirušie latvieši.

Vairāk kā 50 gadi medicīnā

    Pirms 135 gadiem 1896.gada 15.februārī (pēc vecā stila 3.februārī) Lazdonas pagasta „Kaļpos” dzimusi ārste, ķirurģe Anna Ūdre. 1924.gadā beigusi Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti ar specializāciju ķirurģijā. No 1926.gada Rīgas pilsētas 1.slimnīcā strādā par asistenti, vēlāk ķirurģi, pēc tam no 1940.gada ilggadēja Rīgas pilsētas 4.klīniskās Sarkanā Krusta slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāja. Pēdējos dzīves gados strādāja kā ķirurģe konsultante. Apmācījusi arī daudzus jaunos ārstus un māsas viņu prakses laikā slimnīcā.
    Zinātniskajā darbībā publicējusi rakstus par kuņģa čūlu, tās ārstēšanu, praktiskajā darbībā vairāk pievērsusies vairogdziedzera, kuņģa un plaušu slimību ārstēšanai.
    1956.gadā ieguvusi Latvijas PSR Nopelniem bagātās ārstes nosaukumu, apbalvota arī ar Ļeņina ordeni.
    Ar dzīvesbiedru, arī zināmu ķirurgu Jāni Jēgermani iepazinās 1920. gados ķirurģijas klīnikā. Daudzi no ģimenes draugiem bija mākslinieki, aktieri, pāris labprāt apmeklēja arī teātra izrādes, mākslinieku izstādes u.c. kultūras pasākumus. Abiem piederēja liela bibliotēka, kurā bija daudz retu izdevumu, daudzi no tiem par medicīnas tēmu.
    Ārste brīvajā laikā mēdza arī apciemot dzimto pusi, brauca peldēties vasarās un labprāt ciemojās Madonas apkaimē arī dziļajās un aukstajās ziemās. Viņu atminas kā vienkāršu un atsaucīgu cilvēku. Pēc nāves 1981.gada 30.decembrī Anna Ūdre apglabāta Rīgas Meža kapos blakus dzīvesbiedram.
    Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā 1980.gados izveidoja 2 piemiņas medaļas – par mediķa profesionālo izaugsmi tika piešķirta Aleksandra Neiberga medaļa, bet otra medaļa - par žēlsirdību - tika veltīta ārstei Annai Ūdrei. Tās piešķīra jaunajām medmāsām un ārstiem, lai būtu motivācija celt profesionālo kvalifikāciju.

     Lidija Keplere - Gulbe (1890 - 1978) - AKTRISE

    Ļaudonas pagastā šūpulis kārts Liepājas, Maskavas, Dailes un citu mazāku teātru aktrisei (ceļojošais teātris “Mūsu teātris”, Rīgas mazais teātris u.c.) Lidijai Keplerei – Gulbei (11.02.1890.-15.08.1978.). Dzimusi 1890.gada 11.februārī Ļaudonas pagasta „Birzumniekos” zemnieku ģimenē. Beigusi Ļaudonas draudzes skolu.
    1909.gadā Lidija Keplere apmeklē Ļaudonas Izglītības biedrības „Rosība” sarīkotos dramatiskos kursus. Tos vada režisors Arvīds Bergmans, kurš iesaka meitenei doties uz Maskavu un mācīties aktiermeistarību, tomēr finansiālu apsvērumu dēļ tas nav iespējams. Tomēr Lidija 1910.gadā iestājas 3-gadīgajos Latvju dramatiskajos kursos (saukti arī par Dubura dramatiskajiem kursiem, vēlāk Zeltmata kursiem) Rīgā, kurus absolvēja 1913.gadā. Var teikt, ka Lidija Keplere ir Madonas apkārtnes pirmā profesionālā aktrise. Pēc kursu beigšanas kopā ar kursabiedriem Paulu Baltābolu, Lūciju Neibergu, Miķeli Sveili tiek pieņemti spēlēt Liepājas teātrī, tomēr, sākoties I pasaules karam, teātris 1915.gadā ir spiests savu darbību pārtraukt.
     No 1915. – 1920.gada rudenim Lidija Keplere uzstājas Maskavas bēgļu un strādnieku teātros un mācās Komisarževska teātra studijā. Pēc atgriešanās no bēgļu gaitām 1920. – 1928.gadu sezonās aktrise spēlē lomas Dailes teātrī, bet no 1928. – 1935.gadam viņas dzīvē ir grūts periods, nav pastāvīgas darba vietas kādā no teātriem, tiek izmantotas dažādas darba iespējas - Lidija strādā „Mūsu teātrī” (ceļojošais teātris, kurš nesaņēma valsts atbalstu), Tautas teātrī, Ziemeļblāzmas teātrī, Radiofonā, arī Dailes teātra mazajā ansamblī, spēlējusi lomu arī latviešu pirmajā skaņu filmā „Tautas dēls”, kuras pirmizrāde notika 1934.gada vasarā. Precējusies ar režisoru un aktieri Alfrēdu Gulbi (1888. Skrīveros - 1945. Rīgā).
    1938.gada 16.novembrī kā Dailes teātra aktrise Lidija Keplere ir apbalvota ar Atzinības krustu.
     Pēdējos dzīves gadus pavadīja Skrīveru „Klaucēnos”. Aktrise mirusi 1978.gada 15.augustā, apbedīta Ļaudonas kapos.

Marianna Peilāne (1915-1996) – gleznotāja

    Madonas puse ir iedvesmojusi ne vienu vien šodien zināmu mākslinieku. Marianna Peilāne dzimusi Madonas rajona Mārcienas pagastā, lauku amatnieka Andreja un Edes Peilānu ģimenē. Skolas gaitas aizvadījusi Madonas un Mārcienas skolās. Labs zīmēšanas skolotājs, dekorators Nikolajs Kārkliņš pratis rosināt topošās mākslinieces iztēli, liekot zīmēt ar krāsainiem krītiņiem. Arī vidusskolā zīmēšanu mācīja tolaik plaši pazīstamais akvarelists Ervīns Volfelis. Viņš savās nodarbībās skolēnus iepazīstināja arī ar mākslas vēsturi. Tas viss rosināja Mariannu Peilāni daudz zīmēt un strādāt akvareļa tehnikā jau vidusskolā. Līdzekļu tālākām studijām Mākslas akadēmijā viņai nebija. Pēc Daugavpils skolotāju institūta beigšanas 1937. gadā 3 gadus viņa nostrādāja par pedagogu. Šis bija nozīmīgs sevis meklēšanas un pašizteikšanās laiks, kad gluži skaidri ir apjausta nepieciešamība gleznot. Tikai 1940. gadā, pēc augstās mācību maksas atcelšanas, radās iespēja iekļūt Mākslas akadēmijā. Pirmajā kursā viņa klusās dabas mācījās gleznot pie Leo Svempa. Ar to pirmie pamati profesionālai glezniecībai  likti droši un vērienīgi. Tālāk seko studijas galvas gleznošanā pie Konrāda Ubāna. Figūras gleznošanu mācījās pie Voldemāra Tones, pie Kārļa Miesnieka un Augusta Annusa - zīmēšanu. Mākslas akadēmiju Marianna Peilāne beigusi 1950. gadā, bet 1969. gadā sarīkojusi savu pirmo personālizstādi dzimtajā novadā Madonā.
    Marianna Peilāne sevi visspilgtāk izteikusi ainavās un klusajās dabās. Ir gleznoti izjustus Latgales ainavu ciklus Saules un Liepu kalna apkārtnē. Bieži viņas darbos tika  atainota Pērse un Koknese. Dabas episkuma apceres vislabāk izteikusi Daugavas un jūru gleznojumos. Tomēr lielāko popularitāti māksliniece ieguvusi ar ziedu gleznojumiem. Darbos brīvi pārveidojusi realitāti, atbilstoši noteiktai emocionalitātes pakāpei. Glezno tumši, ar precīzi izsvērtiem krāsu akcentiem, pastozi, lielu nozīmi piešķirot gleznas virsmas apstrādei un faktūru ritmiem. Izmantojusi līniju konturējumus.
    Dzīves pieredze, prasīgums pret sevi nav saliekuši mākslinieci, bet devuši drosmi skaidrāk sevi apjaust un izteikt tieši brieduma gados. Viņas pēdējo gadu gleznojumi bija pārliecinoši savā uzbūvē, krāsās piesātināti, kā arī  bagāti faktūras izteiksmīgumā.

Mariannas Peilānes biogrāfija:
Dzimusi lauku amatnieka Andreja un Edes Peilānu ģimenē. Vīrs Vladislavs Šveide – gleznotājs. Mācījusies Rīgas amatniecības skolā (1934 – 1935), Daugavpils skolotāju institūtā (1935 – 1937). Beigusi Latvijas Valsts mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu ar diplomdarbu „Augļu koku stādīšana kolhozā, J.Liepiņa vadībā (1950). Strādājusi par skolotāju Lūdzas apr. Raipoles skolā (1937-40), neilgu laiku kombinātā “Māksla”. Kopš 1958.gada piedalās izstādēs. Personālizstādes: Madona (1969, 1977, 1988), Jēkabpils (1977, 1982), Vestiena, Meirāni, Ērgļi (1977), Madonas raj. kopā ar V.Šveidi (1984), Rīgā kopā ar V.Šveidi (1990). 1970 – Latvijas Mākslinieku Savienības biedre.