“Lieliem notikumiem lielas sekas”

    Literāts un jurists, skolotājs, tulkotājs, atdzejotājs, Pirmās atmodas sabiedriskais darbinieks, politiķis un publicists, latviešu valodas likumgrāmatu autors, jaunvārdu un terminu autors, tēvs, vīrs, latvietis.
    Stērstu Andrejs dzimis 1853.gada 4.oktobrī Veļķu pagasta “Telviešos” Pētera Stērstes un viņa sievas Līzes ģimenē. Andreja vectēvs bijis apsviedīgs vīrs ­– lai Pēterim nebūtu jādodas kara dienestā, viņš apprecinājis to ar desmit gadus vecāko Līzi Pakalnieti. Pēteris, pēc lauku paraduma, dabūja redzēt savu sievu tikai pēc laulībām, tomēr viņu attiecības bija laimīgas un saticīgas līdz pat vecumam.
    Andrejam bija neprastas gara spējas, un vectēvs nolēma, ka zēns jāsūta skolā. 1866.gadā viņš uzsāka skolas gaitas Vecpiebalgas draudzes skolā. Vēlāk mācības turpināja Rīgas pilsētas Katrīnas skolā un Rīgas Aleksandra ģimnāzijā. Pabeidzis ģimnāzijas 6.klasi, jauneklis pārtrauca mācības un sāka strādāt Vecpiebalgas draudzes skolā par krievu valodas un zinātnisko skolotāju. Vecpiebalgā viņš sadraudzējās ar Jurjānu Andreju, Andreju Pumpuru, brāļiem Kaudzītēm, iepazinās ar Kronvaldu Ati, kļūstot par viņa sabiedroto tautiskos centienos pēc tik ļoti ilgotās Latvijas valsts. Atstājot skolotāja darbu, viņš turpināja izglītoties Rīgas Aleksandra ģimnāzijā un uzsāka studijas Pēterburgas universitātē, izvēloties studēt tieslietas.
    Stērstu Andrejs, studējot universitātē, tika iesaukts krievu-turku karā. Jauneklis tika nosūtīts uz Novgorodas guberņu, Medvedjevkas sādžu. Tur viņš sarakstīja “Latviešu valodas sistemātisku kursu” (1879–1880) un grāmatu “Vadonis latviešu valodā”.  Šie izdevumi bija paredzēti skolām un tāpat kā viņa un Matīsa Kaudzītes vēlākais kopdarbs “Sēta un skola” (1882–1884) ar Apgabala kuratorijas atļauju ienāca mūsu skolās. Studiju laikā viņš pieņēma pseidonīmu “Tālvaitis”, tulkoja lugas un dzejoļus, pats sacerēja dzeju, tapa arī viņa pirmie sabiedriskie raksti. Ir ziņas, ka viņš esot palīdzējis Baumaņu Kārlim pie mūsu Valsts himnas “Dievs, svētī Latviju!” pareizas sarīmēšanas.
    Pēc augstskolas beigšanas Stērste atgriezās Latvijā un uzsāka darba gaitas jurisprudencē. Bijis prokurora biedrs un advokāts Rēvelē un Jelgavā. Laikā, kad Stērstu Andrejs dzīvoja Jelgavā, Tieslietu ministrija norīkoja viņu tulkot “Ķeizara Aleksandra II tiesu ustavu”. Šim darbam tika pieaicināts arī Dr.Bīlenšteins, kam tika uzticēta vadošā loma, taču Stērstem bija jāveic melnais darbs. Abiem bija grūti sastrādāties, jo viņi nevarēja vienoties terminoloģijas jautājumos. Neraugoties uz grūto uzdevumu, 1883.gadā Bīlenšteins pabeidza tulkojumu un iesniedza Tieslietu ministrijai, kas to akceptēja. Bet Rīgas latviešu juristi apstrīdēja to, un tas tika caurskatīts atkārtoti. Stērste sarakstīja 20 lokšņu garu Bīlenšteina tulkojuma kritiku, kā rezultātā komisija noraidīja Dr.Bīlenšteina tulkojumu un pieņēma Stērstes darbu. Strādājot par advokātu Jelgavā, pie viņa neilgu laiku esot strādājis vēlākais dzejnieks Jānis Rainis, kā arī nākamais Latvijas Republikas prezidents Alberts Kviesis.
    Stērstu Andrejs ir latviešu juridiskās valodas nodibinātājs. Daudzi viņa jaunradīti vārdi ir iesakņojušies mūsu valodā –  “aizmugurisks”, “atsauksme”, “ceronis” (mati, spalvas), , “gūsteknis”, “mutisks’, “nokrāsa”, “rakstisks”, ”sacīkste” un citi.
    1915.gadā, Pirmā pasaules kara laikā, Stērsta ģimenei nācās pamest savas mājas Jelgavā. Kad pēc trim gadiem viņi nolēma tajās atgriezties, mājas vietā bija vien pelnu kaudzes. Aiz lielajiem pārdzīvojumiem un pārmērīgā darba literātu ķēra trieka, kas laupīja valodu, tomēr kādā sakāpinātu emociju brīdī, kad viņš uz mūžiem atvadījās no Apsardzības ministra Jāņa Zālīša, no viņa sirds dzīlēm izlauzās vārdi: “Latvija būs!”
    1921.gada 21.februārī Stērstu Andrejs devās mūžībā. Viņš tika guldīts Zaļenieku kapsētā.