Pirms 115 gadiem – Madonas ģimnāzijas pirmsākumi

    ​Darbu skola uzsāka ar trim klasēm un trim skolotājām. Pirmā skolas priekšniece bija Berta Blūmentāle. Otrajā mācību gadā pievienoja ceturto klasi, bet skolas vadību pārņēma skolotāja Aleksandra Upesleja (Grase).
    1908.gadā Rīgā tika nodibināta Latviešu izglītības biedrība un tās nodaļa Madonā. Ar mērķi Madonā (Biržos) uzcelt skolas ēku 1909.gada pavasarī Latviešu izglītības biedrības Madonas nodaļa tiek pārveidota par Madonas (Biržu) izglītības biedrību, jo nekustamo īpašumu drīkstēja iegādāties tikai biedrība, nevis nodaļa. Biedrība aizdeva naudu namīpašniekam Ļaviņam jaunas skolas ēkas celtniecībai (tag. Poruka ielā 4), un 1910.gadā meiteņu skola no Sarkaņiem pārcēlās uz turieni, savukārt “Kalna Sprīzdānu” ēkā 1911.gadā tika atvērta zēnu proreālskola.
    Meiteņu skola tika papildināta ar piekto klasi, un nu jau tajā strādāja piecas skolotājas, skolas priekšniece bija E.Prūse, bet vēl pēc gada atvēra sesto klasi, un skolas vadību pārņēma Emīlija Uttendorfa. Viņas laikā skola redzami uzplauka, uz to plūda skolnieces no visas Vidzemes, tāpēc nācās meklēt arī papildu telpas skolnieču izvietošanai. Tādas atradās Garā mājā (tag. Raiņa ielā 6), bet internāts – Leiverkrogā, Zosāra mājā, Purena mājā. Vēlāk klases ierīkoja arī Kļaviņa mājā (tag. Saules iela 3).
    Lai skolas telpas nebūtu izkaisītas pa vairākām ēkām, tika plānots celt vienu kopīgu namu, kurā atrastos arī kopmītnes skolēniem un dzīvokļi skolas pārzinim un skolotājiem. Jau tika izstrādāts projekts trīsstāvu ēkai (arhitekts Eižens Laube), kas būtu piemērota 500 skolēniem, iegādāts gruntsgabals, rīkota līdzekļu un ziedojumu vākšana celtniecībai, tomēr grandiozos plānus izjauca Pirmais pasaules karš.
    Skolas vēsturē nozīmīgs bija 1913.gads, kad tajā darbojās jau septiņas klases, un pēc vairākām mācību apgabala pārstāvju revīzijām 13.februārī mācību apgabala kurators Prutčenko tai piešķīra pilnas valsts (kroņa) skolu tiesības. Šīs tiesības bija uz tā laika priekšnieces E.Uttendorfas vārda, tāpēc skola oficiāli tika pārsaukta par E.Uttendorfas ģimnāziju.
    1917.gadā, kad bumbas sprādzienā cieta vairākas ēkas - arī skola, to pārcēla uz Lazdonas pili un Praulienas draudzes skolu; Praulienā darbojās arī zēnu reālskola, kas bija izveidojusies no “Kalna Sprīzdānu” proreālskolas. 1918.gadā skola atgriezās Madonā, klases izvietoja Krūmiņa mājā (Rīgas ielā 1). Īsu brīdi skolas priekšnieks bija E.Elksnītis, pēc tam Erna Ramane, kuras laikā zēnu reālskola un meiteņu ģimnāzija tika apvienotas un nodibinājās jauktā vidusskola (vairāk kā 600 skolēnu). Savukārt 1919.gadā, kad to vadīja P.Krievkalns, skola sadalījās – daļa skolotāju un skolēnu aizgāja uz Cesvaini, kur nodibinājās valsts ģimnāzija, pārējie turpināja darbu Madonā.

***

    Taču par Biržu meiteņu skolu nevar runāt, nepieminot tās dibinātāju – izglītības, kultūras un sabiedrisko darbinieku Jāni Dāvi, kuram pagājušajā gadā bija apaļa jubileja – 155.
    Dzimis 1867.gada 14.jūnijā Grašu pagasta “Puteņu” mājās kā trešais bērns septiņu bērnu ģimenē. Tēvs Jānis Dāvis (dz. Mēdzūlas pag.) un māte Baba Dāvis (dz. Gulberes pag.) ienāca “Puteņos” aptuveni 10 gadus pirms J.Dāvja dzimšanas kā Grašu muižas īpašnieka rentnieki, vēlāk šīs mājas nopirkuši ar izmaksu. Abi bija ļoti ticīgi (tēvs pareizticīgs, māte luterticīga), un bērniem ieaudzināja darba, godīguma un taisnības mīlestību.
    J.Dāvis savulaik dēvēts arī par “Ābeču Dāvi”, jo ir autors vairākām mācību grāmatām latviešu un krievu valodās: “Ābece” (1897.g.), “Vadonis pie mācīšanas Ābecē” (1898.g.), lasāmās grāmatas pamatskolām, daiļrakstīšanas un aritmētikas uzdevumu grāmatas u.c.
    Pirmo izglītību ieguvis Kārzdabas pareizticīgo draudzes skolā, vēlāk mācījies Baltijas skolotāju seminārā, jo tā bijusi vienīgā vieta, kur varējis iestāties savos gados un bez naudas. To pabeidza 1887.gadā kā diplomēts pedagogs. Pastrādājis par skolotāju Suntažos, Talsos un Ilūkstē, pēc diviem gadiem ar valsts (kroņa) stipendiju iestājies  Viļņas skolotāju institūtā un to pabeidzis ar pilsētas skolas skolotāja diplomu 1892.gadā.
    Tā kā tolaik skolu valde nelabprāt deva darba vietas latvjiem Latvijā, tad sācis strādāt par skolotāju Tērbatas pilsētas skolā un skolotāju kursos, kur pavadījis divpadsmit gadus, paralēli apmeklējot dažādas zinātniskas lekcijas un kursus. Tā kā bija pieejama plaša literatūra, it īpaši pedagoģiskā, J.Dāvis patstāvīgi papildināja savu izglītību, un šajā laikā arī tapa pirmās skolas grāmatas, kurām Krievijā bija laba piekrišana. To pamanīja Krievijas Tautas apgaismošanas ministrija un ar ķeizara pavēli norīkoja J.Dāvi 6 mēnešu komandējumā iepazīties ar Vācijas, Dānijas, Šveices un Austroungārijas skolām. Par tām viņš sniedza plašu atskaiti.
    1904.gadā pēc paša lūguma tika pārcelts strādāt par skolotāju Rīgā Katrīnas II pilsētas skolā. Nākamajā gadā atkal tika norīkots komandējumā, šoreiz aprakstīt Beļģijas un Francijas skolas, pēc kā sniedza ministrijai smalku atskaiti.
    Uzkrājis pieredzi par dažādu tautu skolām, dzīvi un sabiedrisko iekārtu un ar Krievijā izdotajām mācību grāmatām guvis lielu peļņu, nolēma turpmāko dzīvi veltīt rakstniecībai un latvju tautas izglītošanai, tāpēc pameta skolotāja amatu un valsts dienestu.
    Savus materiālos līdzekļus ieguldīja izglītības, skolu, bibliotēku, baznīcu attīstībā, kā arī nekustamajā īpašumā. Bija Vidzemes skolotāju savstarpējās palīdzības (vēlāk Latvijas skolotāju) biedrības priekšnieks, darbojās arī dažādās atturības un kultūras biedrībās, saimnieciskās organizācijās. Bija stingri pareizticīgs cilvēks, tāpēc finansēja Kristīgi nacionālās savienības dienas laikraksta izdošanu, atturības propagandas brošūras, reliģiskus un politiskus izdevumus.
    Pavadot vasaras dzimtajās mājās, viņš redzēja, ka lauku jaunatnei trūkst izvēles un darbošanās iespēju, tāpēc 1908.gadā no saviem līdzekļiem Sarkaņu “Kalna Sprīzdānos” atvēra meiteņu proģimnāziju, ko otrajā gadā finansēja tikko dibinātā Madonas (Biržu) izglītības biedrība.
    Kāpēc tieši meiteņu skolu? Viņš pats bija teicis: “Tautas audzināšana galvenā kārtā atrodas sieviešu rokās; tāpēc arī rūpējoties par tautas izglītību, mums vispirms jācenšas izglītot pašas tautas audzinātājas – jaunietes.”
    Līdz 1939.gadam J.Dāvis bija sarakstījis 78 grāmatas, dažas no tām krievu valodā. Kara laikā devās trimdā, Latvijā atstājot visus savus sarakstītos darbus. Svešzemē turpināja rakstīt, tomēr finansiālu, politisku un citu iemeslu dēļ ievērojamu publicētu darbu vairs nebija.
    Jānis Dāvis bija precējies, viņam bija pieci audžudēli, kurus viņš adoptēja pēc brāļa nāves, skoloja un aprūpēja kā savējos, tomēr savu bērnu viņam nebija.
    Visu mūžu viņš bija domājis un rūpējies kā par tuviniekiem, tā jebkuru tautas locekli un visu savu tautu. Bez vilcināšanās viņš ziedoja prāvus līdzekļus, kur to uzskatīja par nepieciešamu, bet pats mira nabadzībā 1959.gadā Vācijā.