Skolotājs, publicists un vēsturnieks Andrejs Vičs

    Sākumā strādāja par skolotāju Cesvainē, tad turpināja darbu gandrīz otrā Latvijas pusē – Bukaišos, bet kopš 1912.gada – Rīgā. Šajā laikā viņš sevi pieteica arī kā publicists un literāts – pirmais 1901.gadā bija kāda stāsta tulkojums no vācu valodas. Vēlāk periodikā parādījās dzejoļi, stāsti un raksti par izglītību, dažkārt ar pseidonīmu A.Jukans. Jaunais skolotājs pievērsās pat Romanovu cilts izcelšanās jautājumam. Līdz ar Latvijas Republikas izveidošanos A.Vičs ilgus gadus līdz aiziešanai pensijā bija Rīgas 9.pamatskolas direktors (šobrīd tur atrodas privātā vidusskola Klasika).
    Zināmākais un nozīmīgākais ir viņa apjomīgais pētījums “Latviešu skolu vēsture” (1923–1940).
    Tiktāl kārzdabietis Padomju Latvijas varas iestādēm varētu nelikties bīstams. Bet A.Vičs bija iesaistījies sabiedriskās aktivitātēs, kas pievērsās latviešu nacionālajai apvienošanai – izveidoja un bija mēnešraksta “Audzinātājs” redaktors (1925–1939); kā Nacionālās skolotāju savienības pārstāvis iesaistījās partijā “Nacionālais centrs” un kļuva par vienu no tās pamatlocekļiem. Partijā bija daudz latviešu inteliģences un uzņēmējdarbības pārstāvju, tā tolaik uzskatīta par modernāko partiju Latvijā ar plašu atbalstītāju loku savas konsekventās politikas dēļ. A.Vičs kļuva par Rīgas domes Izglītības un jaunatnes nodaļas vadītāju un visbeidzot tika apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā viņš strādāja Rīgas proletāriešu rajona dzīvokļu remontu kantorī par grāmatvedi, lai nopelnītu iztikai, jo pensiju nesaņēma.
    Par šiem smagajiem noziegumiem pret padomju valsti, kuriem, kā atzīmēts apsūdzībā, lietisku pierādījumu nebija, 1941.gada 10.jūnijā tika pieņemts lēmums A.Viču apcietināt. Izmeklēšanas dokumentos kā apcietināšanas datumi minēti gan 10., gan 14. jūnijs. Orderis arestam datēts ar 12.jūniju. Tad arī tiek nolemts, ka sieva Zelma un dēls Longins izsūtāmi no Latvijas. Šāda lēmuma nebija par meitu Anitu, kas tolaik dzīvoja Ventspilī. Trūkst ziņu par Zelmas un Anitas tālākiem likteņiem, Longins emigrēja uz ASV.
    Līdz ar izlikšanu no dzīvokļa tika veikta kratīšana. Dokumentos fiksēta deviņu sudrablietu konfiskācija.
    Sākoties karam, A.Viču pārveda uz Kirovas apgabalu, bet pēc Sevišķās Apspriedes lēmuma – uz Vjatlagu. Līdzīgi kā daudzi, viņš tika tiesāts pēc 58.4.panta – par kontrrevolucionāru darbību (par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai, lai realizētu naidīgu darbību pret PSRS). Tas paredzēja mantas konfiskāciju, sodu ne mazāku par trīs gadiem, atkarībā no nodarījuma, pat nošaušanu vai izraidīšanu no valsts. A.Vičs atzinis sevi par vainīgu.
    Izmeklēšanas lieta ar 1942.gada 27.janvāra lēmumu tika nodota Sevišķās Apspriedes izskatīšanai. Tajā kā soda mērs tiek minēti astoņi gadi, bet piespriestie gadi nosvītroti ar sarkanu zīmuli un vietā ierakstīts – nošaušana.
    Tomēr novembrī Sevišķā Apsprieda piespriež desmit gadus labošanas – darba nometnē.
    Andrejs Vičs miris ieslodzījumā Vjatlagā 1943.gada 16.jūnijā. Izziņā nav norādīts nāves cēlonis; rakstīts vien tas, ka tiek izslēgts no operatīvās uzskaites.
    Reabilitēts 1989.gada 6.septembrī. 

Raksta sagatavošanā izmantoti Latvijas Valsts arhīva materiāli.