Rakstu vīram Edmundam Zirnītim – 110

1936. gadā E. Zirnītis ieguva filoloģijas maģistra (Mag. phil.) grādu. Studiju laikā daudz ietekmējās no savas fakultātes mācībspēkiem –  profesora J. Endzelīna, L. Bērziņa, P. Šmita –  un vairāk pievērsās valodniecībai. E. Zirnītis aprakstījis lubāniešu izloksni. 1934./35. mācību gadā par šo pētījumu viņam tika piešķirta LU Goda balva – sudraba medaļa. Paralēli studijām E. Zirnītis strādāja dažādu laikrakstu redakcijās. Tas bija ļoti noderīgs darbs, jo ļāva satikties ar jaunajiem literātiem, kas viņu vairāk ievirzīja dzejā. Beidzot studijas, viņš sāka strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju Gulbenes Valsts komercskolā. Studiju dēļ atlikto karadienestu E. Zirnītis nokalpoja no 1938. līdz 1940. gadam, iegūstot rezerves leitnanta pakāpi. 1944. gadā nācās skolotāja darbu pārtraukt, jo tika iesaukts Latviešu leģionā. Kā leģionārs izcieta kara grūtības un gūstu. Tā laika personīgās un visas tautas ciešanas atainojas dzejoļu krājumā “Vērmeļu biķeris”. Šis krājums tapa laikā, kad E. Zirnītis atradās gūstā, un kalpo par liecību smagajām laikmeta izjūtām un pazemojumiem. Tas atspoguļo dzejnieka dvēseles sāpes, piedzīvotās ciešanas un ilgas. Dzejolis “Dieva Rīts” no krājuma “Vērmeļu biķeris”:

“Nāk, krāšņi margodams, jauns maija rīts.
Pret kalniem plaši logu vaļā veru.
Dzirkst saulē Paikpīks, baltos sniegos tīts.
Ar sirdi dzidrās spozmes mirkļus ķeru.

Viss plašums lejā lapu vijām vīts –
Es līksmi acīm zemes daili tveru.
Kā spēka izslāpis un rosmes dzīts,
Es sidrabaino veldzi malkiem dzeru.

Nu plecus kumpušus es taisni sveru,
Pilns vēju asuma un kalnu spīts
Kā zvirgzdus rūpju raizes projām beru.

Ar galvu paceltu, brīvs, atraisīts,
Es dienai pretī spirgu soli speru –
Kā zeltā mazgājies, zied Dieva rīts.”

   Pēc atbrīvošanās no gūsta uzsāka darbu Vācijā, Francijas okupētajā zonā, Ēbenveileras latviešu ģimnāzijā kā latviešu valodas skolotājs, vēlāk pasniedza Augsburgā, Hochfeldas latviešu nometnes Tautas augstskolā un pēc ieceļošanas ASV – latviešu svētdienas skolā Kolorādospringsā.
    E.Zirnīša pirmais raksts par pieminekļa atklāšanu pulkvedim Oskaram Kalpakam (Visagala kapsētā) tika publicēts 1927.g. doc. L.Auseja rediģētajā jaunatnes izdevumā “Mans Žurnāls”, savukārt trīs gadus vēlāk studentu laikrakstā “Students” tika iespiests pirmais E. Zirnīša dzejolis “Pirmā lapa”. Vēlāk viņa dzejoļi bija lasāmi laikrakstos “Brīvā Zeme”, “Rīts” un Ramaves rakstu krājumā “Ceļi”. Savukārt iespiešanai sagatavotais dzejoļu krājums “Aprīļa ūdeņi” kara gaitās gāja zudumā, diemžēl atjaunot to neizdevās. 1964.gadā dienasgaismu ieraudzīja jau pieminētais E. Zirnīša sarakstītais sonetu un sonetīnu krājums “Vērmeļu biķeris”. Savukārt otrais dzejoļu krājums “Kaktusu tuksnesis” iznāca 1987.g. Rakstījis arī apceres, esejas, intervijas un recenzijas dažādiem laikrakstiem un žurnāliem. Amerikā bija žurnāla “Akadēmiskā Dzīve” neklātienes redaktors.
    1966.gadā saņēma Amerikas latviešu apvienības Kultūras biroja Goda rakstu par “ilggadēju un pašaizliedzīgo darbu latviskās audzināšanas laukā Latvijā un trimdā”, savukārt 1980.gadā tika apbalvots ar Pasaules brīvo latviešu apvienības Krišjāņa Barona prēmiju par monogrāfiju “Andrejs Eglītis”.
    Līdz pat savai nāves stundai 1989.gadā godājamais vīrs vienmēr palika uzticīgs savam mērķim –  kopt latviešu valodu un strādāt literatūras laukā.