Pirmās Latvijas karaspēka vienības komandierim Oskaram Kalpakam - 140 (1882.gada 6.janvārī Meirānu pag. “Liepsalās – 1919.gada 6.martā)

    ​Jauneklis laiku strādāja “Liepsalās”, tad 1903.gada sākumā kā brīvprātīgais iestājās kara dienestā. 40.Kolivaņas kājnieku pulkā Varšavā viņš beidza mācību komandu un ieguva jefreitora dienesta pakāpi. 1904.gadā mēģinājums iestāties Kazaņas junkuru skolā neizdevās, bet 1905.gada septembrī sāktas mācības Irkutskas kara skolā. Skolu viņš beidza podporučika pakāpē, no 1908.gada dienestu turpināja 183.Pultuskas pulkā pie Varšavas, vēlāk Kostromā.
    1914.gada jūlijā virsnieks pulka sastāvā kā ložmetēju vada komandieris devās uz fronti cīņās pret Austroungārijas armiju. Kaujās piedalījās no augusta vidus, 10 dienas vēlāk guva vieglu lodes ievainojumu. 1915.gada janvārī Kalpaks sāka komandēt rotu, 1916.gada novembrī – bataljonu. 1915.gadā izteikta vēlēšanās pāriet uz jaunformējamiem latviešu strēlnieku bataljoniem, taču priekšniecība nepiekrita. 1917.gada septembrī meirānietis paaugstināts par apakšpulkvedi, no novembra pulka komandieris. 1918.gada aprīlī 183.pulks demobilizēts, arī Kalpaks atvaļinājās un vasaras beigās atgriezās Meirānos. Pirmā pasaules kara laikā apbalvots ar Svētās Annas 4., 3. un 2.šķiras ordeni, Svētā Staņislava 3.un 2.šķiras ordeni, Svētā Vladimira 4.šķiras ordeni, Svētā Jura 4.šķiras ordeni un saņēmis Svētā Jura zobenu ar uzrakstu “Par drosmi”.
    Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas O.Kalpaks kopā ar vēl dažiem virsniekiem devās uz Rīgu. Viņš pieteicās Latvijas Pagaidu valdības karavīru reģistrācijas punktā. Meirānieti iekļāva pulkveža Jāņa Apiņa komandētajā Vidzemes apgabala apsardzības vienībā. Apturēt lielinieku armijas uzbrukumu no Cēsu un Gulbenes puses neizdevās, nozīmīgākais pretspēks tai bija vācieši, taču pagaidu valdības sadarbība ar tiem netika vērtēta viennozīmīgi pozitīvi. Latvijas armijas vienības tolaik tikai tapa. Rīgā vai apkārtnē trūka augstāko virsnieku. Veidojamā latviešu bataljona komandēšanai vispirms uzrunāja kapteini Jāni Balodi, viņš to neuzņēmās. No šī pienākuma neatteicās apakšpulkvedis Kalpaks, kuru amatā iecēla 1918.g.ada 31.decembrī. 1919.gada 3.janvārī Kalpaka vienība atkāpās no Rīgas uz Jelgavu, 5.janvārī izdota pirmā Latviešu atsevišķā bataljona komandiera pavēle. Bataljonam nācās atkāpties arī tālāk – no Jelgavas uz Dobeli, tad Lielauci, Pagaidu valdība tobrīd jau bija Liepājā. 15.-16.janvāra naktī pie Lielauces Kalpaks vadīja pirmo aizstāvēšanās kauju pret uzbrūkošajiem sarkanarmiešiem, taču pēc tam nācās atkāpties rietumu virzienā līdz Rudbāržiem. Februāra sākumā frontes līnija bija pie Ventas. Augstākais komandieris pretlielinieciskajiem spēkiem bija ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, viņam pakļauts arī landesvērs un latviešu vienības. Pieauga Kalpaka bataljona skaitliskais sastāvs, 28.februārī komandieri paaugstināja par pulkvedi. Martā sākās uzbrukums lieliniekiem Kurzemē. 6.martā rietumos no Skrundas atkāpjošos sarkanarmiešus vajāja latviešu bataljons un viņu labajā flangā Borkes komandētais vācu bataljons. Starp šīm vienībām nebija pietiekamu sakaru, no attāluma tās viena otru noturēja par pretiniekiem. Netālu no “Airītēm” sākās savstarpēja apšaude, kurā nāvējoši ievainoja pulkvedi O. Kalpaku, krita vēl 3 citi virsnieki. Bataljonu turpmāk komandēja kopvedis (pulkvežleitnants) J.Balodis. 11.martā pulkvedi un vēl trīs virsniekus apbedīja Liepājas Ziemeļu kapos, bet 1919.gada 18.septembrī pārapbedīja dzimtas kapos Meirānu Visagala kapsētā. 1927.gada 10.jūlijā tur atklāts Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa veidots piemineklis. O.Kalpaks pēc nāves apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa visām šķirām. 

            Informācija no Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja virtuālās ekspozīcijas “100 Madonas novada personības”