Ilzei Indrānei - 95

    Viņas tēvs strādāja gan lauku darbos, gan kā plostnieks Daugavā, gan radžu lauztuvju strādnieks, tomēr sirdī bija dzejnieks un labi pārzināja vēsturi un krievu literatūru. Tēva mudināta, mazā Ilze sāka rakstīt dzejas, tēlojumus un dzīvē novērotu cilvēku rakstura īpašības. Skolojās Vestienas 6-klasīgajā pamatskolā un Madonas vidusskolā, kur vadījusi skolas literāro žurnālu “Avots”. Vidusskolas gados strādāja rakstāmlietu veikalā pie rotaļlietu izgatavošanas. Vēlāk studēja Rīgas Pedagoģiskā institūta neklātienes nodaļā un beidza Pedagoģisko klasi pie Madonas vidusskolas, kurā ieguva tiesības skolot 1.–4.klases bērnus.
    1946.gadā, pašai tikko atstājot skolas solu, Ilze Indrāne sāka strādāt par skolotāju Mārcienas 7-gadīgajā pamatskolā. Kā viņa norāda savā autobiogrāfijā “Man laimējās: man vajadzēja strādāt ar bērnu nama bērniem, kas zaudējuši vecākus un mājas, slimi, skrandaini tika atvesti no mežiem un ierakumiem. Tie paņēma visu manu laiku, sirdi, algu, bet viņiem arvien es esmu pateicīga par to, ka kļuvu rakstniece.” Divdesmit gadu vecumā jaunā sieviete tika norīkota par direktori Kusas skolā. Vēlāk strādājusi Praulienas pamatskolā, kurā vadījusi skolēnu dramatisko pulciņu. Strādājot par skolotāju, atrasti varoņu prototipi un uzkrājušies skolas dzīves novērojumi, kas vēlāk tika izloloti un atspoguļoti grāmatu lapaspusēs.
    Savu literāro gaitu sākumā Indrāne visai pravietiski rakstījusi kādā vēstulē: “… viss, ko es rakstu un rakstīšu, ir sirds uztveres. Tāpēc visas manas grāmatas būs kā satraukta elpa, tās traucēs… materiāla sablīvējums un jūtu sabiezinājums.”
    1955.gadā “Skolotāju Avīzē” parādījās gaviļnieces pirmā publikācija “Vēstule pedagoģijas lektoram”, kopš tā laika I.Indrāne sāka aktīvi darboties literatūrā. 1959.gadā laikraksta “Cīņa” redakcija godalgoja I.Indrānes stāstu “Tēva zeme”. Tanī pašā gadā tika izdots pirmais stāstu krājums “Dzirkstis”, paužot rakstnieka un cilvēka galveno uzdevumu: “Cilvēks jāmīl, cilvēkam jātic, par cilvēku jācīnās tāpat, kā kādreiz cīnījāmies par katru dzimtās zemes pēdu.” 1960.gadā iznāca grāmata mazāko klašu bērniem “Tipsis, Topsis un Tedis”, kas stāsta par draudzību, pienākuma apziņu un darbu. Turpmākajos gados tika izdotas vairākas grāmatas, kuru “… galvenie varoņi ir bērni – stūrainie pusaudži; mazie vēl neveiklie pirmklasnieki, kam asaras birst par katru traipu burtnīcā, par katru divnieku, kam neredzēts brīnums ir tikko no čaumalas izšķīlies kastanis.” (“Draugs”,1977.g., Nr.4.) 1961.gadā – drāma “Tilts”. 1963.gadā grāmatu plauktos nonāca autores pirmais romāns “Lazdu laipa”, kas kļuva par vienu no populārākajiem romāniem. 1965.gadā par to rakstniecei piešķīra Latvijas PSR Valsts prēmiju. “Lazdu laipa” ir tulkota igauņu, lietuviešu, krievu un ukraiņu valodā. Romāns tika vairākkārt izdots un atkal izpirkts.
    Līdz šim brīdim ir izdoti:

• četri īsprozas krājumi - Dzirkstis” (1959), “Maize” (1966), “Basām kājām” (1970), “Divpadsmit logi” (2012),
• septiņi romāni - “Lazdu laipa” (1963), “Cepure ar kastaņiem” (1966), “Ūdensnesējs” (1971), “Aisma” (1980), “Zemesvēzi dzirdēt” (1984), “Putnu stunda” (1996), “Dievsunīši” (2007),
• deviņas bērnu grāmatas - “Tipsis, Topsis un Tedis” (1960), “Kur ir tāda egle…” (1964), “Labā diena” (1967), “Cīņa ar milzi” (1969), “Pirmās klases pasakas” (1970), “Anemone” (1974), “Meklēju zēnu ar zaļām acīm” (1975), “Slotu karalis” (1990) un “Baltā stunda” (2008),
• četras lugas - “Tilts” (1961), “Sudraba avots“ (1965), “Dzeguzīte gadus skaita” (1987), “Kam tu zviedzi, kumeliņi?” (1987).
  
     1975.gadā režisors Ēriks Lācis pēc Ilzes Indrānes romāna “Ūdensnesējs” motīviem  Rīgas kinostudijā uzņēma divsēriju televīzijas
  spēlfilmu “Liktenim spītējot”, kurā vienu no galvenajām lomām – Jagnu – spēlēja mūsu novadniece Olga Dreģe.
  1974.gadā Ilze Indrāne saņēma goda nosaukumu “Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece”. 1984.gadā autore saņēma Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju, kā arī Latvijas PSR Valsts prēmiju par romānu “Zemesvēzi dzirdēt”.

     2012.gadā par nopelniem Latvijas valsts labā Ordeņu kapituls piešķīra Ilzei Indrānei trešās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. Tā brīža Valsts prezidents Andris Bērziņš, izrādot godu un cieņu rakstniecei Ilzei Indrānei, bija ieradies Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, lai viņai to pasniegtu.
    Ilzes Indrānes darbos ir atspoguļoti daudzi autobiogrāfiski notikumi. Stāsti sakņojas reālajā dzīvē un turpinās grāmatu lapaspusēs. Šajos stāstos galvenais ir cilvēks, kas dzīvo pats savu dzīvi ar savām alkām, izmisumu un mīlestību, attiecībām ar līdzcilvēkiem, pārdzīvojumiem un darbu “kā galvenais dabas brīnums, kā stiprākais ozols starp ozoliem, lielākais kalns starp kalniem, kā grimstoša sala un peldoša sala”.