Podniekam Pēterim Auniņam – 135

    Ja ceplī kāds no tiem bija ieplīsis vai saspiests, tad nekavējoties tika sasists lauskās, lai slikti trauki netiktu pārdoti un lietoti. Kvalitāte nozīmē meistara labo slavu.
    Pēteris Auniņš dzimis 1889.gada 29.jūlijā Rūjienā kā otrais bērns audējas Lienas un galdnieka Jāņa ģimenē. Podniecību mācījies Kārķu muižas ceplī, vēlāk strādājis slavenajā Kuzņecova trauku fabrikā. Sapņojis par savu zemi un trauku apdedzināšanas cepli. 1925.gadā nonāca Ērgļu pusē, kur uz mūziķa Jura Jurjāna zemes Rikšēnu “Laiviniekos” tika uzbūvēts viņa pirmais ceplis. Gaiziņa novada māls, atšķirībā no Zemgales māla, bija piemērots mājsaimniecības trauku ražošanai. Piepelnījās arī mūrējot plītis, bija izcils podiņkrāšņu meistars.
    1939.gadā Pēteris Auniņš iepirka 15 ha zemes iepretī Laišķenu ezeram ceļa Vestiena-Madona kreisajā pusē. Tur tika uzbūvētas mājas “Induļi” un blakus – liels trauku apdedzināšanas ceplis. Te bija arī neizsmeļamas māla rezerves – pauguri un ieplakas. Māla glabāšanai zem darbnīcas bija ierīkots plašs pagrabs, kur māls vienmēr atradās ūdenī.
    Cepli ar trim kurtuvēm darbināja tikai divas reizes gadā un lietoja tikai sausas egles šķilas, jo slapjas malkas suta bija bīstama traukiem – tie plīsa. Palīgstrādnieku Pēterim  Auniņam nebija, bet darbā tika iesaistīta visa ģimene. Pats daudz strādāja pie darbu automatizācijas (iegādājās iekšdedzes dzinēju virpas un mālu mīcītāja darbināšanai) un racionalizācijas, izgudroja vairākas palīgierīces - oksīda malšanas dzirnavas, ierīci osu izspiešanai, mālu mīcīšanas mašīnu, pusautomātisko roku, ar kuras palīdzību māla pikā iedūra caurumu, glazūras malšanas dzirnavas.
    Grūtības, it īpaši pēc kara, bija ar glazūru iegūšanu. Šim mērķim no paziņām Rīgā tika iegādātas svina caurules, ko divas dienas kausēja mežā, līdz iegūta viendabīga masa. To izmantoja krāsainu laukumu veidošanai uz trauku malām. Pētera Auniņa traukiem raksturīgi bezkrāsas, zaļas, dzeltenas un brūnas glazūras rotājumi, līniju un līkloču iegravējumi, baltmāla angobas zīmējumi.
    Gatavos traukus īpašas konstrukcijas ratos ar zirgu veda pārdot uz pavasara, vasaras un rudens gadatirgiem. Svētku reizēs tie bija nopērkami arī “Brakos”. Speciālas grīdas vāzes tika pasūtītas jaunajam Ērgļu kultūras namam – tās veidoja no trīs daļām, kas ar mālu tika salipinātas kopā. Pētera Auniņa trauki atpazīstami pēc numuriem trauku dibenos, piemēram, piena krūzēm bija piecinieks, puķu vāzēm – astotnieks.
    Pēteris Auniņš bija precējies trīs reizes. Pirmā sieva – vāciete Frīda – mira no tīfa, no otrās sievas – latvietes Martas – izšķīrās. Trešo reizi par sievu apņēma par sevi 25 gadus jaunāko Kapitaļinu Tkačovu. Bija trīs meitas – Aija, Mirdza un Ilga. Visām jau no bērnības bija jāpalīdz tēvam podniecībā. Māla veidošanas arodu no vectēva pārņēmusi mazmeita no vecākās meitas Aijas – Zaiga Kalve, kas izmācījās Cēsu mākslas skolā un nodarbojās ar mākslas keramiku.
    Aizsaulē Pēteris Auniņš devās 1977.gada 2.decembrī 88 gadu vecumā. Lielāko mūža daļu – sešdesmit gadus – bija atdevis mālam. Viņa kapu Ērgļu pagasta “Miera kapos” rotā vienkārša lauku cilvēka darināta māla krūze. 

Īpašs PALDIES R.Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” vadītājai Zintai Saulītei un krājumu glabātājai Sandai Ekertei.