“Tā ir atpūta dvēselei”

    Ne visas šīs dzīves lappuses mēs varam izlasīt, bet mums ir iespēja pārlapot un baudīt skaistākās – Ilzes Kalnāres darbus. Viņai šogad – 105.
    Ilze Kalnāre, tāpat kā eksprezidents  Raimonds Vējonis, ir dzimusi tagadējā Pleskavas apgabalā. 1916.gadā viņas māte Marta Dreimane (1886–1972) ir skolotāja Gdovā, tur apprecas ar skolotāju Nikolaju Ivanovu (1891–1976). Viņš  ir dzimis Pēterburgas guberņas Gdovas apriņķa Čermā, ir mācījies Kjarovas draudzes skolā, no 1905.gada līdz 1908.gadam zinības ir apguvis divgadīgajā skolotāju skolā Skameiskā. N.Ivanovs pēc Pilsoņu kara beigām bija Trutņevas bērnu nama vadītājs, pasniedzējs Gdovas pedagoģiskajā tehnikumā. 1932.gadā ir absolvējis Hercena vārdā nosaukto pedagoģisko institūtu Ļeņingradā (tag. Sanktpēterburgā). Viņš ir viens no Gdovas muzeja dibinātājiem un pēc Otrā pasaules kara - arī viens no tā atjaunotājiem. I.Kalnāres tēvs bija novadpētnieks, vāca materiālus par Gdovas novadu, folkloru, bija ekskursiju vadītājs. 
    Vecāku kopdzīve neizveidojās, Marta Dreimane atgriezās Latvijā, kur Vestienas “Igaļos” dzīvoja viņas vecāki. Meitai vārdu izvēlējās tēvs, un, pasē paliekot Ņinas Ivanovas vārdā, Latvijas lasītāji pagājušā gadsimta 30.gadu otrajā pusē viņu iepazīst kā dzejnieci un rakstnieci Ilzi Kalnāri. Pirmais publicētais dzejolis – 1934.gadā.  Vēlāk top prozas darbi "Aktrise Ragārēs" (1938), "Pārraudzes dienasgrāmata" (periodikā 1940). "Divi tēlojumi" (1943) (romāna "Aktrise Ragārēs" pirmā daļa ar nosaukumu "Ieva" un otrs romāns ar nosaukumu "Dienasgrāmata"), "Sniega Roze" ("Laikmets", 1942). 1995.gadā pēc Ilzes Kalnāres stāsta "Aktrise Ragārēs" motīviem  veidota televīzijas videofilma.
    I.Kalnāres dzīve ir ar pārciestu vardarbību, apcietināšanu, dzīvi nometnē, sabojātu veselību. Viņa tika apcietināta 1947.gadā.  Pēc atbrīvošanas un atgriešanās Latvijā 1957.gada sākumā viņa devās pie vecākiem uz Gdovu. Marta Dreimane 1949.gada 25.martā no Vestienas pagasta “Igaļiem” tika izsūtīta uz Amūras apgabalu Mazanovas rajonu. Viņu atbrīvoja 1955.gada 24.novembrī, un pēc tam kādu laiku viņa dzīvoja pie bijušā vīra.
    Par braucienu uz Gdovu varam pārliecināties vēstulēs, kuras I.Kalnāre sūtīja Adīnai Ķirškalnei (2015 – 2009) un  Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja direktorei Elzai Rudenājai (1911 – 1998). A.Ķirškalnei I.Kalnāre raksta 1957.gada 6.janvārī: „Mana draudzene! Paldies Tev, paldies. Rakstu Tev pēdējā Latvijas stacijā Abrenē, kur man jāgaida no plkst. 19 līdz 3.30 naktī, lai tiktu tālāk uz Pleskavu. Kādreiz man no Karagandas bija vieglāk atbraukt, nekā tagad aizbraukt no Madonas līdz Pleskavai. Nakts liekas tik gara un mani apņem skumjas un nogurums. Es braucu uz mājām, bet man nav prieka. Tas ir visbēdīgākais, kas var būt”.
    Abrenes stacijā viņa raksta arī E.Rudenājai: „Elza, labā Elza! Man ir tik bēdīgi, šeit sēžot Abrenes stacijā, man nemaz nav tā, kā kad es brauktu uz mājām. (..) Ja jūs zinātu, cik sabrukusi es jūtos. Kad, kad mana dzīve nokārtosies? (..) Man tagad būs ļoti grūti, jūs jau to pareizi saprotat. Tādēļ rakstāt man abas, cik bieži vien spējat. Būšu Jums ļoti pateicīga. Vēstulē I.Kalnāre norādījusi tēva adresi Gdovā. 1957.gada 9.janvārī viņa ir rakstījusi E.Rudenājai: „Kā man te būs, to jau Jūs zinājāt. Es atbraucu tieši tad, kad māte mani gaidīja un tas bija labi. Viņai te viss ir, ko var cilvēks vecumā vēlēties, atskaitot veselību, dzimteni un cilvēkus, ar ko parunāties. Un viņa dabīgi jūtas nelaimīga. Tas atstāj arī smagu iespaidu uz mani. Tad vēl šaurais dzīvoklis. Nu, to jau Jūs visu zināt. Ak, Elza, es gaidīt gaidīšu to brīdi, kad varēšu atkal būt manā sapņu zemē Madonā!” (...) Un tad vēl, Elza, ja tēvs man neatvedīs no Ļeņingradas vaļenkus (viņš patlaban atrodas Ļeņingradā muzeju darīšanās), tad ļoti, ļoti lūgšu Jūs vienmēr iet garām apavu veikalam Madonā”. Vēl pēc divām dienām, 1957.gada 11.janvārī, uz Madonu E.Rudenājai ceļo gan prieka, gan izmisuma pilnas rindas: „Tēvs man nopirka saliekamu gultu par 136 rubļiem. Jā, Elza, es priecājos par šo gultu, es domāju, ka ņemšu to līdzi uz Madonu, man jau būs sava gulta... Pēc ilgiem gadiem... gulēju pirmo nakti jaunajā gultā un sapnī uzāvu kurpes, tā tad ceļš. (...) Mana māte ir pilnīgi garīgi slima, ar viņu es nonāku līdz izmisumam. Tik bēdīgi ir, Elza. Kaut tikai es varētu pavasari sagaidīt. Turat mani, draugi, virs ūdens ar vēstulēm!”
    Ilze Kalnāre ir dabas, lauku dzīves apjūsmotāja un apdzejotāja, viņas daiļradē atradīsim arī virkni skanīgu vietvārdu – tik tuvo kalnu, mežu un vietu nosaukumus. „Sniega Roze” ir vienīgais Ilzes Kalnāres darbs, kurā viņa pievērsusies gan Rīgas bagāto uzņēmēju, gan sportistu dzīves tēlojumam. Interesanti, vai tēva tēma/tēls parādās I.Kalnāres daiļradē? 1940.gadā tapis dzejolis “Pie tēva”, 1960. – Ļeņingradā”. Pārskatot divdesmit piecus no 1938. līdz 1962.gadam tapušos stāstus, tēlojumus, humoreskas un atmiņu tēlojumus (neskatot trīs garos stāstus - „Pārraudzes dienasgrāmata”, „Aktrise Ragārēs” un „Sniega Roze”, par kuriem ir plašākas publikācijas) tēva tēls ir vien dažos no tiem.
    Stāstā „Magone” (1940) ir rakstīts par meiteni ar skaistu, skolotu balsi: „Puišiem vai sirds krita ārā, klausoties”. Vienu vasaru viņai daudzināja to puisi, otru citu (...). Bet īstais kā nenāca, tā nenāca. Tēvs jau palika domīgs, un māte rājās, bet Magone trallināja kā purva putns pavasarī un nebēdāja ne nieka”(MNM 28135, 62). Rūpes par bērna nākotni ir atainotas arī stāstā „Krusttēvs” (1939): „Jā, Egļu Jānis bija puisis kā griķu zieds un ne dievam, ne tēvam nebija daļas par to, kā viņš nosita deviņus gadus savas jaunības. Tēvs pats bija gribējis, lai Janka studē lauksaimniecību, nēsā raibu studentu cepuri un zina tik daudz nebēdnību, cik vien jauna puiša galvā var saiet”. Kad māte aicina Jāni uz māsas dēla kristībām, jo viņš būs māsasdēla krusttēvs, dēls arī atbrauc: „Kad dūkainis krākdams apstājās pagalmā, durvīs stāvēja arī tēvs, sirms un sakucis kā celms. Bet viņš neteica neviena sūra vārda par dēla bezbēdību, par cepuri uz vienas auss un tiem latiem, kas tēva, Ildzes un Pētera darbu izsūkti Bišu tīrumiem, aizripoja uz Rīgu. Nē, tēvs bija labs un prātīgs vīrs. „jo liedz, jo ņem”- viņš mēdza teikt. Un tēvs ticēja, ka pat straume var kādreiz sisties atpakaļ, ne vēl cilvēks. Vecais Bišu saimnieks savā mūžā bija atradis, ka katrā cilvēkā ir vairāk laba nekā ļauna, tikai labais reizēm jāizrok kā zelts no dziļas zemes”. Šajā gadījumā tā arī notiek, Jānis apliecina tēvam, ka ir ar mieru atgriezties tēva mājās jau kā skolots agronoms.
    Grūti klājas meitenītei Ildžai stāstā „Rata rumba” (1939), kura ir palikusi bez tēva – apgādnieka: „Siladruvās, tais lielajās mājās aiz meža, šovasar iet ganos maza meitene gaišiem, izplūkātiem pakulu matiem. Saimniecei ir taisnība, ka viņa nekā laba nav dzīvē redzējusi. Viņa ir atvesta no Linavas, no Latgales. Ildža ir augusi piecu kauslīgu bērnu vidū, izcietusi kašķi un redzējusi mātes asaras. Tēvs viņai pavasarī noslīka Daugavā, plostus dzīdams. Ai, ciešanas, kuras tad panesa māte...”
    Par Ilze Kalnāres daiļradi skaisti ir pateicis Andrejs Eglītis: “Viņas darbi nav iecerēti lielākās dimensijās, tie neskatās lielajās pasaules problēmās, bet maigojas mīlestībā un reizē tās rūgtajos augļos savas zemes cilvēku likteņu gājienos pirmskara periodā un izmisuma pilnās dzejoļu rindās kauju tumsas apņemtos gados. Tā ir atpūta dvēselei”.