“1941.gada 14.jūnijā izbraucu no dzimtenes tālā ekskursijā”

"1941.gadā parakstīju dokumentu, kur stāvēja rakstīts, ka jānodzīvo 20 gadi šinī apgabalā. Ja tā, tad tiešām neredzēt dzimtenes sauli”. Tā 1946.gada 12.jūlijā Vilma Kamola rakstīja vēstulē draudzenei Ernai Aizsilai.
    Vilma Kamola (dz. Dragūne, 1908 - 1971) 1926.gadā beidza Lubānas vidusskolu, 1930.gadā - Kaucmindes mājturības semināru. 1941.gada 14.jūnijā viņu kopā ar vīru Konrādu [Valsts vēstures arhīva informācija – Kondrats] Kamolu (1903 – 1942) izsūtīja no Meirānu pagasta Paurukalna. Arhīva materiāli vēsta, ka oficiālā V. Kamolas nometināšanas vieta bija Krasnojarskas novada Berjozovskas rajonā.
    14 vēstules, kas no 1945. līdz 1950.gadam ceļoja uz Ošupes Grīslaiņiem, to saņēmēja Erna Aizsila 1992.gadā dāvināja Madonas muzejam. Sūtītājas V.Kamolas adrese: Krasnojarskas novads, Taimiras nacionālais apgabals, Hatangas rajons, kolhozs “Zarja”. Kā vēsta interneta resursi, Taimiras pussala atrodas arktiskajā un subarktiskajā klimata zonā ar garām, aukstām ziemām un īsām, vēsām vasarām. Pamatiedzīvotāji – ņenci un dolgani. Tas vairs nav Berjozovskas rajons. No vēstulēm uzzinām, kad un kā V.Kamola tur nonāca.

Neliels ieskats V. Kamolas vēstulēs.

    1945.gada 25.decembris: “To nevaru izteikt, kāds prieks bija vakar, saņemot pastu (pēc trīs mēnešu pasta pārtraukuma) no dzimtenes. To starpā Tava un brālīša, par kuru domāju, ka nav starp dzīvajiem. [..]. Vai kādreiz redzēsimies? Ilgas pēc dzimtenes ir neizsakāmas. Tālumā jūt, cik mīļa dzimtene, cik dārga tā! Vēl arvien ceru redzēt dzimteni. Mana vēlēšanās dusēt dzimtenes smiltīs. [..] Šajos gados esmu daudz slimojusi, gulējusi pat uz nāves gultas. Daudz gan var cilvēks panest. [..]. Patlaban ir aukstums ap 50 grādiem. Dzīvoju no 1943.gada augusta uz Hatangas upes labā krastā zvejnieku sādželē. Lai nokļūtu še, bija jābrauc cauri Karskas un Lapņevu [Karas un Laptevu] ledus jūrām, cauri ledus kalniem un arī atklātiem ūdeņiem. Sākumā dzīvojām teltīs un cēlām zemļankas.”
    1946.gada 15.aprīlis: “Kā zini, 1941.gada 14.jūnijā izbraucu no dzimtenes tālā ekskursijā. Pirmā piestātne bija Sibīrijā Berjozovskas rajonā, vienā nabadzīgā kolhozā, bet ļoti skaistā vietā un uz Čuļimas krasta. Tur atvērās skats uz citu dzīvi. Sapnī nevarēju iedomāties, ka tāda nabadzība. Cik grūta pārmaiņa, jāstrādā tīrumā ar tukšu vēderu, jo kolhozā strādā uz darba dienām un algu saņem graudā gada beigās (ja atliek). Lai nenomirtu badā, sāku pārdot līdzi paņemtās mantiņas (kuru nebija daudz). Un tā dzīvoju līdz 1942.gada augustam. Jā, un pie tam 1942.gada maijā slimoju, ārsta, zāļu nebija. 8.augustā, kad mani sūtīja uz ziemeļiem zvejot, vēl nebiju vesela, temperatūra turējās 37,3. Šis ceļojums drausmīgs, garš. Braucu ar kuģi pa Jeņiseju uz ziemeļiem un pie tam uz kuģa klāja. Tomēr beidzot 21.septembrī sasniedzu gala mērķi – sādželi 60 km uz ziemeļiem no Duģinkas. Biju galīgi savārgusi, temperatūra ap 40, jāguļ teltī uz sasalušas zemes. Tikai 14.oktobrī pārvācos uz dzīvi barakā, bet arī tur nebija labāk. Malkas tur nebija – tundra, kaila tundra. Es visu ziemu slimoju, brīnums, ka paliku starp dzīvajiem, tur daudzi aizgāja aizsaulē. Tas bija mūsu Golgātas kalns. Tā kā stādāt nespēju, tad dzīvoju tikai no savām mantiņām, pārdevu pilnīgi visu, pat savu dārgāko piemiņu – gredzenu. 1943.gada jūlijā vizināja tālāk pa jūru uz tagadējo dzīves vietu.”
     1948.gada 13.februāris: “Galvenā satiksme notiek ar briedīšiem, brauc, ka ragi vien klaudz. Nu jau gan iet uz pavasara pusi un briedīši izdilst miesās un spēkos. Vai tad ļauj nabadziņiem atpūsties. Ar zirgu brauc , i tam dod atpūtu un baro, bet briedīšiem pie tam pašiem jāmeklē sūna un ar kāju jāizkaš dziļais sniegs, lai tiktu pie ēdamā. Tā i nabaga briedīšiem uzliktas pasaules mocības[..] Es gan domāju, ja es būtu briedis, es aizskrietu tundrā projām pie meža briežiem un iepūšat. Viņi ir īstie muļķīši!”
    1949.gada 23.marts: “Esmu patlaban Hatangā [Čatanga] uz zivju pieņēmēju kursiem. [..] No kolhoza līdz Hatangai gan ir tikai 30 km. Šo attālumu nobraucām 4 stundās ar briežiem. Brieži tagad jau nespēcīgi, vispār grūti dabūt barību, dziļš sniegs. [..] Vedēji – kučieri ir tikai vietējie iedzīvotāji, jo mūsu ļaudis neprot ne saķert briežus, ne braukt”.
    1950.gada 4.aprīlis: “Manas [apstrādātās zivis] iet līdz Noriļskai, t.i. tepat ziemeļos. Tur ir daudz mūsējo – vīriešu. Nometne ienaidniekiem. [..] Šovasar būs vieglāk, lielāko tiesu pagājušā gada siļķes ir jau mucās, tik atliks svaigās apstrādāt. [..] Ziemeļos gan vēl maz kas jūtams no pavasara. Sals pieturas arvien, saulīte jau gan dienu silda siltāki, mīlīgāki. Tik bieži ir sniegputeņi, kā mēs saucam “purga”, aizvakar rītā durvis istabai bija aizmestas, ka ārā netiku. Kaimiņi nāca, atraka. Sniega kupenas augstākas par māju jumtiem”.
    1950.gada 1.oktobris: “Tu raksti, ka nezini ne svētdienas, ne svētkus. Mēs jau tos nezinām 10 gadus.”
    1940.gadu otrā pusē V.Kamola saņēma vīra  miršanas apliecību ar 1942.gadā datētu nāvi 39 gadu vecumā. Vilmai turpinājās skarbā ziemeļu dzīve un izdzīvošana. Oficiālais atbrīvošanas datums – 1956.gada 30.novembris. Pēc atgriešanās no izsūtījuma V.Kamola dažus gadus dzīvoja Lielmežniekos. Tur kara laikā bijušas ieraktas viņas mantas, kas pēc izsūtīšanas palika audžumātes pārziņā. 1950.gadu beigās V.Kamola pārcēlās pie tuviniekiem Dzērbenes pusē. Viņas radiniece Skaidrīte Eglīte 1992.gadā fotogrāfijas un vairākus V.Kamolas rokdarbus nodeva Madonas muzejam.