Viens no Latvijas valsts dibinātājiem – praulēnietis Jānis Vārsbergs

    Jānis Vārsbergs dzimis 1879.gada 5.maijā toreizējā Cēsu apriņķa Praulienas pagasta “Drikājos” lauksaimnieku Jēkaba un Luīzes ģimenē. Jau agrā bērnībā palīdzējis lauku darbos – gājis ganos, pļāvis sienu, rūpējies par lopiņiem.
    Izglītību ieguvis sākumā vietējās apriņķa skolās – Praulienas Gustava pamatskolā un Ļaudonas draudzes skolā, pēc tam Jēkabpils pilsētas skolā, kuru spēcīgās pārkrievošanas politikas dēļ pameta, lai mācības turpinātu Kārļa Millera privātajā reālskolā Cēsīs, pēc tam – Jelgavas reālskolā.
    Nebija tā, ka krievu valoda viņam nepatiktu – “Drikājos”, vēl mazs būdams, no kāda strādnieku dēla bija ar interesi mācījies, kā vienu otru priekšmetu sauc krievu valodā, arī darbības vārdus, un mēģinājis likt kopā teikumus. Arī Jelgavā labprāt lasīja veco krievu literatūru, īpaši pie sirds gāja Turgeņeva raksti, kas viņam palīdzēja izkopt savu krievu valodas stilu – bez svešvārdiem – kas vēlāk lieti noderēja, strādājot Krievijā.
    Mācībās J.Vārsbergam veicās labi, tomēr Jelgavas reālskolā iegūtās gala atzīmes nebija gana augstas, lai viņš tiktu uzņemts Rīgas Politehniskajā institūtā. Nolēma gadu pavadīt brīvprātīgajā karadienestā. Pēc tam institūtā tomēr iestājās – Lauksaimniecības nodaļā ar botānikas un zooloģijas novirzienu, lai gan studēt lauksaimniecību tolaik neesot bijis moderni.
    Par savu pirmo soli politikā uzskatīja kandidāta izvirzīšanu pagasta pilnvarnieka izvēlēšanai Valsts Domes vēlēšanu laikā 1905.gadā. Nekā citādi tā brīža revolucionārajos notikumos viņš neiesaistījās – mītiņiem gāja ar līkumu, saukļiem nepiekrita, jo tie bija vērsti uz demolēšanu, nevis attīstību.
    Studiju laikā Rīgā iestājās korporācijā “Tālavija”, kurai palika uzticīgs visu mūžu. Paralēli studijām lasīja lekcijas Rīgas Piensaimnieku sabiedrības rīkotos kursos dažādās Latvijas vietās, pēc studijām iesaistījās Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā, uzņēmās veikala vadību. Darbu drīz vien pameta, lai gadu praktizētos agronomijā ārzemēs – pabija gan Austrijā, gan Vācijā, Somijā un Zviedrijā. Pēc tam strādāja valsts norādītā darba vietā Oloņecas guberņā, Krievijā. Tur kā valdības pārstāvis piedalījās sapulcēs, sanāksmēs, priekšlasījumos, kursos un citos darbos.
    Atgriežoties Latvijā, atjaunojās darbā Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā, šoreiz  Zemes Kultūras birojā. Sākoties Pirmajam pasaules karam nācās uzņemties vairāku  kolēģu amatus, jo tie bija iesaukti karadienestā. Kad sākās Kurzemes bēgļu kustība uz Rīgu, kopā ar domubiedriem nodibināja Baltijas Bēgļu komiteju un vadīja Bēgļu apgādāšanas biroju Cēsīs, organizēja siena iepirkšanu armijas vajadzībām.
    Kad Krievija izdeva rīkojumus, kas paredzēja zemnieku interešu pārstāvjus dažādās padomēs, J.Vārsbergs kopā ar biedriem no centrālbiedrības šim mērķim nolēma organizēt zemnieku savienību, pats piedalījās tās statūtu izstrādē. Tikai nedaudz vēlāk šai savienībai radās arī politisks virziens – kad sākās runas par Latvijas valsts proklamēšanu un Tautas Padomes pārstāvju izraudzīšanu. Kā zināms, Latviešu zemnieku savienība ar Kārli Ulmani priekšgalā 1918.gada 18 novembrī piedalījās Latvijas valsts proklamēšanā. Savu parakstu uz šī svarīgā dokumenta licis arī J.Vārsbergs.
    Kara beigās apsīka Lauksaimniecības centrālbiedrības darbs, apsīka arī J.Vārsberga politiskā darbība. Viņš turpināja strādāt agronomijas jomā – kā mācībspēks jaundibinātajā Latvijas Augstskolā (tag. Latvijas Universitāte) Rīgā un vēlāk Jelgavā. Divpadsmit gadus vadīja Latvijas Agronomu biedrību. Bija kļuvis plaši pazīstams kā zinātnieks, lauksaimniecības un kultūras darbinieks un lauksaimniecības pulbikāciju rakstnieks.
    Vēsturiski nozīmīgu soli atkal spēra Otrā pasaules kara beigās, kad līdz ar 187 citiem ietekmīgiem valsts politiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem parakstīja Latvijas Centrālās padomes 1944.gada 17.marta memorandu, ar kuru tā pieprasīja nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. Diemžēl šim dokumentam cerēto rezultātu sasniegt neizdevās.
    Lai izvairītos no draudošajām padomju varas represijām, J.Vārsbergs devās trimdā uz Zviedriju, kur turpināja darboties bēgļu organizācijās, vairākus gadus vadīja Zviedrijas Latviešu centrālo padomi, bija Stokholmas Latviešu draudzes priekšnieks.
    J.Vārsbergs bija precējies ar Jūliju (dzim. Eizenberga), viņiem bija četri bērni – meitas Elza, Asja un Māra, dēls Ivars, kurš par piederību pretpadomju grupai “Latviešu tautas apvienība” 1941.gadā Krievijas PFSR tika sodīts ar nāvi.
    J.Vārsbergs viņsaulē devās 1961.gada 23.februārī 82 gadu vecumā, urna ar viņa pelniem apglabāta Stokholmā Sandsborgas kapsētā.
    Rakstījis izdevumos “Līdums”, “Latvija”, “Brīvā Zeme”, bijis laikrakstu “Baltijas Lauksaimnieks”, “Brīvā Zeme” un “Balss” redaktors, publicējis pētījumus agronomijā, izdevis vairākas grāmatas.
    J.Vārsbergam piešķirts III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (1927.gadā) un Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas medaļa.