To var tikai Ruņģis!

    ​Jānis dzimis 1931.gadā Kusas apkārtnē “Bāliņos”, Madonas novadā četru bērnu ģimenē, kā jaunākais dēls ar trīs vecākām māsām. Vecāki Ksenija un Antons Ruņģi. Jānis savu dzīvesbiedri Veltu Āboliņu  saticis jau bērnībā - ganot govis blakus pļavās. Velta esot Jāni kaitinājusi. Skolā gājuši kopā. Stundu laikā Jānis ar vairāk skatījies atpakaļ kā uz priekšu uz tāfeli. Bijis teicamnieks un labi mācījies, bet starpbrīžos bieži stāvējis kaktā. Zīmēšana un citas ar rokām veicamās prasmes esot jau no bērnības padevušās un interesējušas. Arī mūzikas instrumentus spēlēt ir apguvis pašmācības ceļā.
    Jaunība pavadīta ar Veltu draudzējoties kopā. Pabeiguši Kusas septiņgadīgo skolu. Kad kusēnieši tika izsūtīti uz Sibīriju, tad Veltas vecāki tikuši to skaitā. Jāņa vecāki apņēmušies Veltu pieskatīt. Ruņģi bijuši mazo saimnieku vidū, tos neizsūtīja. Kara gados juku laiki, kolhozu dibināšanas laiki… Jānis strādājis par grāmatvedi kolhozā.
    Ar Veltu kopā nodibinājuši ģimeni un 1951.gadā sagaidījuši pirmā dēla Oskara piedzimšanu, kad nāk ziņa, ka jādodas armijā. Jaunietis 22 gadu vecumā kopā ar citiem latviešiem aizsūtīts uz Krieviju pie Doņecas upes uz 4 gadiem dienēt. Armijā esošiem jaunajiem karavīriem dienests pārsvarā esot bijis kā darbs Doņecas akmeņogļu raktuvēs. Tur gan Jānis esot tikai dažas dienas pastrādājis, jo vadība ievērojusi, ka gudro jaunekli varot izmantot labākā veidā. Tā nu Jānis armijas gadus pavadījis kārtojot dažādus papīrus, vedot grāmatvedību armijas labā. Daudz zīmējis un skicējis, pierakstījis dienas gaitas vai notikumus dienasgrāmatās. Skices vai zīmējumus un gleznojumus sūtījis Veltai uz mājām.
    1955.gada oktobra beigās Jānis atgriezās mājās no armijas. Izmācās Jaungulbenes Mehanizācijas tehnikumā par virpotāju. Jau no bērnības paticis taisīt visādas detaļas, tādēļ iegūtā izglītība sakrīt ar sirdslietu. Uzsācis darbu Kusas Melioratoru darbnīcās(MTS). Bijis virpotājs, metinātājs, kalējs… visa veida inženieris. Taisījis, izdomājis iekārtas virpošanai, kuras no viņa aizņēmušies arī citi kolēģi darba vajadzībām.
    Čaklums, labās prasmes, izdoma un neatlaidība ir Jāņa novērtētās īpašības, kuras ievēro kolēģi un pagasta līdzcilvēki. To tik var Ruņģis – visu! Viņš virpo, zīmē, veido iekārtas, atjauno tās, metina, salabo, atrod iespēju palīdzēt visiem, kur citi nevar. Inženieris ar zelta rokām.
    1958.gadā Ruņģu ģimenē piedzimst meita Sandra. Pāris gadus vēlāk – 1961.gadā dēls Guntars un 1966.gadā jaunākais dēls Ikars.
    Kopš bērnības ir mīlējis mūziku, un lai arī nav gājis mūzikas skolā ne dienas, ir bijis apveltīts ar asu prātu un apņēmību. Tā bērnībā ir iemācījies spēlēt vijoli, ko spēlējis arī pēc tam. Spēlējis bungas, akordeonu un cītaru. Kad jau bijis liels, visām savām māsām ir spēlējis mūziku kāzās.
    Atradis laiku paralēli darbam un ģimenei iesaistīties pašdarbības kolektīvos – teātrī, dziedājis vairākos koros, tai skaitā  vīriešu koros “Gaiziņš”, “Mežezers”, Vestienas un Praulienas koros kā tenors. Paspējis būt 6 Latviešu dziesmu un deju svētkos.
    Jānis un Velta Ruņģi ar mākslu vienmēr bijuši uz “Tu”. Jānis skicējis un zīmējis jau kopš bērnības. Velta apguva mākslu pamazām līdz 70.gados pabeigusi Maskavas Tautas universitāti. Kad bērnībā dēls Ikars gājis mākslas skolā, tad Madonas mākslas skolas direktors Jānis Simsons esot izdomājis aicināt skolēnu vecākus līdzi uz kopējiem plenēriem un aktivitātēm. Tā soli pa solim vecāku pulciņš kļuvis lielāks un ar nopietnāku interesi uz mākslu. Abi ir bijuši pie tēlotājmākslas studijas ” Madona “ dibināšanas 1975.gadā. Ilgus gadus aktīvi dalībnieki, braukājuši uz plenēriem, izstādēm. Piedalījušies Mākslas dienās un citās ar mākslu saistītās aktivitātēs, priecājušies par kolēģu izstādēm un panākumiem.
    Iedvesmu Jānis meklējis dabā, bieži skicējis mazas skicītes, kuras dienas laikā sakrājušās, lai aizbraucot mājās varētu izveidot vienu darbu. Pamatnes, rāmjus visiem darbiem vienmēr izgatavojis savām rokām.
    Visas ģimenes foto kopš sava pirmā fotoaparāta “SMENA” iegūšanas veidojis pats. Kad bērni bijuši mazi, tad tie ir bijuši lielākie palīgi fotogrāfiju attīstīšanas procesos. Kusas apkārtne un attīstība kopš 60.gadu beigām ir iemūžināta vairākos albūmos. Viss ir bijis svarīgs – gan ceļu būve, ēku nojaukšana, gan pagasta svētki un pasākumi, gan bērnu notikumi un ikdiena. Līdz mūža nogalei fotoaparāts visur ir bijis līdzi un iemūžinājis dzīves svarīgākos momentus. Fotogrāfija arī ir bijusi lieliska dāvana ko saņemt.
    Visu mūžu nostrādājis Kusā  amatā, kas bijis vistuvāk sirdij. Lai tā visiem dzīvē veiktos-ka hobijs ir arī reizē darbs. Jānim tā bijis. Arī beidzot aktīvās darba gaitas viņš nav pametis darbošanos ar kokmateriāliem un metālu. Interesants un noderīgs ir bijis viss neparastais. Vai pastaigājoties mežā atrasts metāla ritenis, vai koka zars, dēlis, kurš nevienam nav vajadzīgs. Jānis izdomāja, kā no nevajadzīgām lietām uztaisīt kaut ko neparasti noderīgu – pakaramie, trauki priekšmetiem, soli, galdi, plaukti, ietvari, rotaļlietas… Katrai vedeklai noskatījis un uztaisījis stelles istabas lielumā, pat ja nav prasīts. Mazmazbērniem katram ir izvirpojis un uztaisījis no koka “Kalēju”, “Vingrotāju”, “Lielgabalu”, ksilofonu, automašīnu un citas rotaļlietas. Katrā ģimenē paaudzēs ir viņa virpoti augļu trauki, kas tiek lietoti tagad godam. Arī kad 70 gadu vecumā meita ieminējās, ka mājās starp 2 stāviem ir varbūt kaut kā jāietaisa plaukts, kur likt grāmatas, tad Jānis pāris dienu laikā izdomājis un izveidojis. Dēlam Ikaram bieži virpojis un veidojis bungu vālītes.
    “Lai slavēts Dievs, ka esam satikušies!”  - ir tosts, kas skanējis no Jāņa ik reizi svētkos un ģimenes sanākšanas reizēs. Jānis ir bijis vienmēr ar latvieša tautisko sirdi, turējis godā ģimenes vērtības un vēsturiskas ģimenes relikvijas. Piedalījies Dziesmu svētkos, bijis aktīvs pagasta cilvēks, kuram interesējusi kultūra, māksla, notikumi. Kādu laiku pabijis deputātos, lai varētu patiesi darīt labas lietas līdzcilvēku labā un attīstīt novadu. Vienmēr darbīgs, pozitīvs, gaišs un smaidīgs. Tādu viņu var arī redzēt 2016.gada 1.sērijā  biedrības “Melnais piens” projektā “Balto matu stāsti”.
    Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs godājot talantīgo un daudzpusīgo novadnieku, aicina ikvienu aplūkot Jāņa Ruņģa veidotos darbus nelielā izstādē “To var tikai Ruņģis”, muzeja izstāžu zālēs foajē, līdz pat 15.augustam.