Skolotājam un rakstniekam Augustam Saulietim – 155

    “Vecāki audzina Saulieti rūpīgi. Grāmatu viņam sāk mācīt agri. To dara viņa māte un audžu māsa. Bet ar toreiz parasto “boksterēšanu” Saulietis netiek nekādā galā. Viņš paņem grāmatu un sāk gudrot pats, un, lūk, lieta sāk iet. Piederīgie brīnās, ka puika bez viņu palīdzības iemācījies lasīt.” (T.Zeiferts, “Saulietis. Dzīves un darbu aina”, 1924.g.)
    Mācījies Grašu pagasta skolā, Cesvaines draudzes skolā, Kārdzabas pareizticīgo draudzes skolā, no kuras izstājas. Divus gadus paliek mājās, kur līdzās mājas darbiem turpina savu izglītības ceļu. Tai laikā viņā pamazām nobriest doma kļūt par skolotāju. Lai to īstenotu, 1889.g. vasarā Saulietis apmeklē skolotāju kursus Valmierā, pēc kuriem viņš strādā par palīgskolotāju dažādās vietās Vidzemē. 1890.g. viņš noliek tautskolotāja eksāmenu Rīgā, 1892.g. kļūst par patstāvīgu skolotāju Grašos, kur viņš sevi parāda kā jauno laiku skolotāju. Alga bija maza – 150 rbļ. gadā, pašam bija jāpērk petroleja skolas vajadzībām.
     Pirmie A.Saulieša uzglabātie un iespiestie dzejoļi radušies ap 1891.g., savukārt 1893.g. “Austrumā” tiek iespiests viņa sacerēts dzejolis “Nepieejamiem tautiešiem”, 1897.g. iznāk dzejas krājums “Meža šalkas”. “Saulieša dzejoļi ir viņa viskluso sāpju visdziļā vientulības lepnuma apliecinājumi; ir arī daudz skaistu dabas ainavu, sevišķi no ziemas. S. vispār ir viens no labākiem latvju ziemas dziesminiekiem.” (A.Prande, “Latvju rakstniecība portrejās”, 1926.g.). Arī Madonas muzeja krājumā glabājas atklātnes, kurās iespiestas Saulieša dzejas rindas. Līdzās dzejai rakstījis stāstus, lugas un esejas.
    1900.g. nelielās skolotāja algas un personīgo pārdzīvojumu dēļ Saulietis dodas uz Kaukāzu, Grozniju, kur sāk strādāt par grāmatvedi naftas tirdzniecības firmā, tomēr viņš mana, ka īsti nav: “Dzimtene tālu, viņa jaunības sapņi še nevar piedalīties, savam dzīves mērķim viņš še nevar tuvoties.” Paveras iespēja, un Saulietis uzsāk sarunas ar “Latviešu Avīžu” redaktoru J.Veismani, kas viņam izgādā vietu “Latviešu Avīžu” ekspedīcijā Jelgavā. Tur Saulietis iepazīstas plašā mērā ar latviešu rakstniekiem, sākas literāri ļoti ražīgs laiks ­­­– top viņa ievērojamākie darbi: stāsti “Noslēpums”, “Purvā”, “Pa citu ceļu”, “Melnis”, “Pērkons”, dzejojums “Līdumnieks”. Latviešu rakstnieku vidū viņš sāk ieņemt vietu pašās pirmajās rindās. 1902.g. viņš dodas uz Rīgu, kur darbojas kā skolotājs un literāts. 1904.g. līdzdibina grāmatu apgādniecību “Zalktis”, savukārt ­– 1909.g. savu apgādniecību “Varavīksna”.
    Pirmā pasaules kara laikā Saulietis atgriežas tēva mājās “Sauliešos”, kur bija ļoti vajadzīgs ­– Plikausu ģimenē viņš bija palicis vienīgais, kas varēja uzņemties saimnieka pienākumus.
    1919.g. Cesvainē atvēra vidusskolu, še Saulietis sāka darboties par latviešu literatūras skolotāju līdz 1924.g. Muzeja fondā glabājas H.Kronbergas atmiņas (MNM8046) par skolotāju, kurās stāstīts: “Saulietis samēra aktīvi piedalījās kultūras dzīvē. Viņš iestudēja lugas Kultūras sabiedrībā, galvenokārt Blaumaņa un savas. Pats nespēlēja, bet bija labs režisors, uzvedumus sagatavoja ļoti rūpīgi.” Savukārt cits Saulieša skolnieks O.Koluss savās atmiņās (MNM14599) atklāj gana amizantu atgadījumu: “Manā klasē mācījās J.Lima, viņam labi veicās matemātika, bet bēdīgi ar sacerējumiem. Skolotājs uzdeva mums uzrakstīt sacerējumu “Rudens nāk”. Un tā kā Lima neko pats nav varējis sacerēt, tad nejauši kādā laikrakstā atradis nodrukātu Kārļa Skalbes rakstiņu par rudens atnākšanu un to burtiski bija norakstījis, un Saulietis bija diezgan daudz labojis Skalbes rakstu.”
    1926.g. Saulietis apprec Pēterburgas konservatoristi Mariju Valteri, dzim. Zaļenieku “Kāvužās”. Jaunā ģimene pavada septiņas brīnišķīgas vasaras, piedzimst divi bērni: meita Ilze un dēls Jānis. 1933.g. 27.janv. Augusts Saulietis nomirst savās mājās “Sauliešos”, viņš tika izvadīts no Cesvaines baznīcas uz Ķinderu kapsētu.