Pirms 65 gadiem Madonai jauna veļas mazgātava

    Tā, piemēram, 1959.gadā avīzes ziņo, ka Madonā “namamātēm veļa vairs nebūs jāmazgā”, jo Rīgas ielā 11 (tagadējais veikals “Junge”) durvis vērusi jauna veļas mazgātava, kur nodoto veļu gan izmazgā, gan izžāvē, gan izgludina. Mazgātavā uzstādītas divas mehanizētas mazgāšanas mašīnas, kur katrā no tām reizē var izmazgāt 25 kilogramus veļas, tad tā ar speciālu mašīnu tiek nospiesta tik pamatīgi, ka žāvēšanai, kam iekārtota tvaika kamera ar 6 kulisēm, vajadzīgas apmēram tikai 20 minūtes. Vienā astoņu stundu maiņā varēja izmazgāt 300 kilogramus drēbju. Vajadzības gadījumā varētu iekārtot vairākas maiņas un mazgājamās veļas apjomu palielināt līdz pieciem un sešiem simtiem kilogramu. Drīzumā arī tika plānots uzstādīt veļas vārīšanas iekārtu arī ar rokām mazgājamajai veļai.
    Līdz tam pilsētā Rīgas ielā 10 kopš 1948. gada darbojās veļas mazgātava, kurā dienā varēja izmazgāt vien 30 kg veļas, turklāt tajā bija nepiemēroti darba apstākļi, jo nebija ierīkota veļas kalte (veļu žāvēja pagalmā), kā arī ventilācija un tvaika nosūcēji. Strādnieces sūdzējušās, ka, vārot veļu, telpa piepildās ar bieziem tvaikiem. Ja vasarā vēl var atvērt logus, tad ziemā tas apdraudētu pašu veselību.
    Toties jaunajā veļas mazgātavā bija domāts arī par strādnieku ērtībām - iekārtota atsevišķa garderobes telpa, tur katrs savas drēbes var novietot aizslēdzamā skapītī, bet pēc darba varēja nomazgāties dušas telpā ar divām dušām. Vēlāk tika iekārtots arī glīts, mājīgs "sarkanais stūrītis" ar ērtām un glītām mēbelēm, no pašu dārzniecības vestām krāšņām palmām, skaisti un gaumīgi noformētiem lozungiem, plakātiem, tajā arvien bija pieejami dažādi žurnāli, laikraksti, grāmatas.
    1965.gadā avīzes ziņo, ka 7 cilvēku komanda mēnesī spēj izmazgāt 7 līdz 8 tonnas veļas, savukārt 1966.gadā izveidots jauns pakalpojums – ķīmiskā tīrīšana un krāsošana. Turklāt veļu varēja nodot gan uz vietas Madonā, gan stacionārajos punktos, bet uz kolhoziem, padomju saimniecībām un citiem lauku uzņēmumiem un iestādēm izbrauca speciālas maršruta mašīnas, kurās ļaudis varēja nodot priekšmetus tīrīšanai un krāsošanai vai arī tos saņemt atpakaļ pēc apstrādāšanas.
    Savukārt 1970.gada beigās darbs tika pārkārtots divās maiņās, jo viena nespēja tikt galā ar lielajiem veļas apjomiem. Un kā nu ne, veļu uz Madonu mazgāt veda gan no Gulbenes un Stučkas (tag. Aizkraukles) rajoniem, gan daudzas Rīgas iestādes, tai skaitā viesnīca “Rīga”. Tagad vienā maiņā varēja izmazgāt 2,4 tonnas sausas veļas.
    Tiek ziņots, ka uz 1973.gadu veļas mazgātavas klientu skaits gada laikā ir jau trīskāršojies, tāpēc klientu ērtībām (lai neveidotos rindas) tiek ieviests pašapkalpošanās pakalpojums, kad klients jau mājās sašķiro veļu un aizpilda kvīti. Tāpat veļas piegādei uz mazgātavu varēja izmantot motocikla pakalpojumu vai nodot jau mājās izmazgātu veļu tikai žāvēšanai un gludināšanai – tad darba izpildes termiņi bija daudz īsāki.
    Atzīmējot 15 gadu pastāvēšanas gadadienu, 1974.gadā veļas mazgātava varēja lepoties ar daudzām jaunām mašīnām (iesākumā bija tikai pāris mazgājamās mašīnas un tikpat spiedes, tāpat veļa gludināta tikai ar elektrisko gludekli un drēbju kuļamo vāli) un darbinieku skaitu – jau ap trīsdesmit.
    Tā kā vecās telpas bija kļuvušas tik šauras, ka darbus mehanizēt bija gandrīz neiespējami, cilvēkiem bija jāstrādā gumijas zābakos, jo grīdas bija ūdens pārklātas, telpa pilna tvaikiem, daudzas mašīnas bija stipri novecojušas, kā dēļ cieta veļas kvalitāte, jau 1972.gadā bija uzsākta telpu rekonstrukcija. Pārkārtojumus veica vietējā būvbrigāde, kurā parasti nebija vairāk par četriem pieciem strādniekiem, turklāt būvdarbi un iekārtu uzstādīšana bija jāveic, nepārtraucot mazgāšanu, tāpēc darbi ieilga uz diviem gadiem – rekonstrukcija noslēdzās 1974.gadā.  Rezultātā ražošanas platība paplašinājās gandrīz divas reizes. Plašas un ērtas, ar labu apgaismojumu mazgājamās un gludināmās telpas, tajās manāms ļoti maz tvaika. Pazudis liekais ūdens pašā mazgātuvē, pateicoties ventilācijas sistēmām - telpās regulējama arī temperatūra, visas darba operācijas lielāko tiesu mehanizētas. Pēc rekonstrukcijas veļas mazgātavas jauda trīs reizes pārsniedz projektētos apjomus.
    1982.gadā veļas mazgātavā ievieš jaunu pakalpojumu – ekspresmazgāšanu, kur nodoto veļu mazgā katram klientam individuāli daudzumā līdz 10 kg. Astoņu stundu laikā pasūtījums ir izpildīts. Tāpat veļa tiek arī aromatizēta, ieliekot veļas sainī dažas iesmaržinātas salvetes.
    Vēlāk jau pamazām arī privātām personām radās iespēja iegādāties savas veļas mazgājamās mašīnas, un ēkai Rīgas ielā 11 radās citi pielietojumi. Madonieši atcerēsies “Krūmiņa Beķereju”, šobrīd tur saimnieko veikals “Junge”.