novadniekam Pēterim Blauam – 165

    Blaua piedzima saimnieka ģimenē, viņa tēvs nomira, dzejniekam mazam esot. Skolojās Liepkalnes un Jaunbebru pagastkolās, un Vecpiebalgas draudzes skolā. Bijis neliela auguma, sīksts, jo bērnībā esot pārslimojis kādu baigu slimību, taču izveseļojās. Pēc dabas bijis jautrs, asprātīgs, taču darbu veicis kārtīgi. Pašmācības ceļā sagatavojās skolotāja darbam un uzsāka palīgskolotāja darba gaitas Ogres pagastskolā. 1878.gadā laikraksta “Balss” lapās uzzaigoja jauns dzejnieka vārds, izmantojot pseidonīmu “Zilais” (atvasināts no uzvārda), tika publicēts novadnieka pirmais dzejolis “Kareivja līgaviņa”. Dzejojis vecromantiskā virzienā, darbos dominēja mīlas motīvi, ieskanējās vientulības, dzīves bezjēdzības tēmās. Blaua dzeja ir iznākusi vairākos krājumos: “Asnu mēnesis”, „Silti vēji – agras salnas”, „Miglas tēli”, „Starp pagātni un nākotni”, „Ziemas diena”. Sarakstījis liroepiskus darbus “Ādams” un “Maharadža Visvamarga”. Blaua bijis arī folklorists, tautasdziesmu un melodiju vācējs, šo degsmi viņš mantojis no savas mātes, kas bija liela gavilētāja un tautasdziesmu zinātāja. Ir minēts, ka Blaua iesūtījis ap 10 000 materiālu, t. sk. vairākus tūkstošus Dainu tēvam – Krišjānim Baronam, 70 melodijas – Jurjānu Andrejam, pierakstījis pasakas, teikas, kā arī tautas tradīcijas. Vēlāk strādāja par rakstvedi Ogres pagastā, 1891.gadā – Ērgļu pagastā P.Blaua dzīves ceļi veda uz Ērgļiem, kur līdz 1905.gadam viņš arīdzan darbojas kā pagasta rakstvedis. Tobrīd Ērgļos bija varena sabiedriskā dzīve, dzīve kūsāja. Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Skalbe, brāļi Jurjāni – viņi visi bija Blaua draugi. Nāca 1905.gada revolūcija, Blaua nestāvēja malā un piedalījās tā laika notikumos. 1905.gada beigās Ērgļos ieradās soda ekspedīcijas, kas sodīja arī dzejnieku, sadedzinot viņa mantas. Dzejniekam bija jābēg, un viņš emigrēja uz Šveici. Cīrihes universitātē kā brīvklausītājs apmeklēja lekcijas ētikā, socioloģijā, tautsaimniecībā, tieslietās. Šīs zināšanas viņam noderēja vēlāk, strādājot par miertiesnesi Alūksnē un notāru Jūrmalā. 1909.gadā trūkuma pēc P.Blaua devās uz Krieviju, taču Harkovā viņš tika apcietināts un tika  tiesāts Kara tiesā par piedalīšanos brīvības kustībā 1905.gadā. Par to dzejniekam draudēja nāves sods. Tiesā liecināt ieradās Ērgļu pareizticīgo draudzes mācītājs Tretjakovs un Vecpiebalgas mācītājs Pēteris Gailītis, kurš sacīja lielu, labu runu, un pēc tās Blaua tika attaisnots. Atgriežoties Latvijā,  Blaua dzīvoja Rīgā un nodarbojās ar savu sirdslietu – žurnālistiku, strādāja laikrakstos “Latvija”, “Jaunais Vārds” un “Baltijas Ziņas”. Bijis viens no Latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības dibinātājiem. Nāves elpa dzejnieku skāra 1930.gada 5.augustā.