Latviešu
Valoda: Latviešu
Latviešu
Valoda: Latviešu

Martai Bārbalei 90

Datums: 08.02.2023 08:30
17 skatījumi
Godinot varakļānietes Martas Bārbales 90.gadu jubileju, ir sagatavota viktorīna. Viktorīna būs pieejama no 8. līdz 18.februārim. Starp visiem pareizo atbilžu iesūtītājiem tiks izlozēts viens laimīgais/-ā, kas saņems pārsteiguma balvu.
    Laimētāja/-as vārds tiks paziņots 19.februārī Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja "Facebook" kontā.

https://docs.google.com/forms/d/18w9MwIEEzDEVIWOV8__qjuNH6eZBSnm8IfXiuJIOlc8/edit

     Martas Bārbales šūpulis tika kārts 1933.gadā Murmastienes “Skalbjudambju” mājās Antonijas un Alberta Bārbaļu ģimenē. Viņas māte esot teikusi, ka mazā Marta esot dzimusi 28.februārī, taču pasē kā dzimšanas datums ierakstīts 8.februāris. Tēvs bija jaunsaimnieks. Dzejnieces atmiņā spilgti palikušas desmit hektāru lielās zemes platības – tā tika iepazīts darba smagums un dabas skaistums, un tieši tur mazā bērna liriskā sirds sastapās ar nenoteikta rakstura ilgām, ko modināja Teičas un Lielās Salas mežu zilganās pamales. Dzejniece ļoti mīlēja savu tēti, un viņus tuvināja darbs. Savās atmiņās dzejniece raksta: “Vienmēr un visur es tēvam devos līdzi: pļāvām sienu, cirtām malku, kopā gājām sēņot. No tēva manī laikam stiprā mīlestība pret zemi un zemes rūķiem. Mana jaunā māmuļa man vienmēr patikusi sava taisnīguma, godīguma, nesavtīguma un garīgā stipruma dēļ.” Mazajai Martai patika dzīvnieki – govis, teliņi, jēri un zirgi. Viņai ārkārtīgi patika zirgi – tā, ka viņas sestais dzejoļu krājums ieguvis nosaukumu “Melni mani kumeliņi” (1975). Mazā Marta pirmos trīs gadus mācījās Murmastienes 4–gad. skolā. Skolā bija neliela bibliotēka, un kā pirmās izlasītās grāmatas, kas iegūlās dzejnieces atmiņā, bija “Robinsons Kruzo” un “Krusttēva Toma būda”.
    Pienāca baisās kara dienas – nodega tēva mājas, daudzi tuvinieki tika atņemti. Martai tobrīd bija tikai 11 gadu, un viņai jau vajadzēja domāt par turpmāko dzīvi: neregulāri, bet ar lielu aizrautību meitene turpināja mācīties Murmastienes septiņgadīgajā skolā. Meitene aizrāvās ar Viļa Plūdoņa daiļradi – “Atraitnes dēlu” viņa zināja no galvas. Tāpat Martai patika volejbols, slēpošana un, protams, grāmatu lasīšana, bet par visu vairāk mazais bērns dzīvē vēlējās to, “lai cilvēkiem būtu labi – lai viņi būtu paēduši, apģērbušies, lai nebūtu savstarpējo ķildu, lai nebūtu nesaprašanos, lai visi būtu laimīgi!” Beidzot septiņgadīgo skolu, Marta “bija iekāpusi sapņu tornī. Tas viegli šūpojās un reibināja galvu”. Viņa alktin alka mācīties un devās uz Rēzekni iesniegt dokumentus Pedagoģiskajā skolā, taču, aizbraucot uz neatspirgušo no kara pilsētu, dzejniecei radās spītīga pretestība, un viņa paziņoja mātei, ka Rēzeknē viņa nemācīšoties. Tā 1948.gada 1.septembrī jauniete kļuva par Varakļānu vidusskolas audzēkni. Skola nebija atguvusies no kara triecieniem, un pašiem vajadzēja gādāt kurināmo – bērni devās mežā, zāģēja malku. Reiz, to darot, vējš Martas kreisajā acī ienesa sīku metāla šķembu. Marta nevienam nesūdzējās, tomēr, kad pēc nedēļas būšanas skolā, meitene pārradās mājup, vecāki bija pārbijušies – meitenes acs bija sarkana. Martu aizveda zirgā uz 36 km attālo Madonu, un, par nelaimi, aptiekā tika iedotās neīstās zāles – dažu stundu laikā meitenes acs kļuva kā asins pikucis. Tēvs nogādāja Martu uz poliklīniku, tomēr kas grūti labojams jau bija noticis. Acs tika bojāta, slimība progresēja, un draudēja pilnīgs aklums. Marta tika aizvesta uz Rīgu. Tur sākās ārstēšana, taču diemžēl neveiksmīga, un meitene ar melnu sirdi devās mājup. Bārbaļu ģimenes noskaņojums bija briesmīgs. No kaimiņiem viņi uzzināja, ka Rīgā ir laba daktere – Spriganoviča, un Bārbaļu ģimene atkārtoti devās uz Rīgu. Sākotnēji daktere atteica palīdzēt, tēvs nokrita ceļos un aizžņaugtā balsī čukstēja: “Pamēģiniet, dakterīt!” Un daktere mēģināja. Pēc kāda laika labā acs kļuva laba, taču kreisā acs vairs nekad nebija derīga lasīšanai.
    1952.gadā Marta Bārbale devās uz Rīgu un uzsāka studijas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļā. Viņa mācījās vienā kursā ar Ojāru Vācieti un Jāni Plotnieku. Kā M.Bārbale raksta savās atmiņās: “Mācībās man gāja dažādi. Brīžumis biju teicamniece, brīžumis izgāzos pavisam.” 1957.gadā, pēc pieciem grūtiem, taču skaistiem studiju gadiem viņa uzsāka darbu Slokas 1.vidusskolā par skolotāju un bibliotekāri. Tur radās daudzi dzejoļi, iespējams, jūras tuvums veicināja rakstīšanu, taču 1958.gada novembrī sadzīves iemeslu dēļ dzejniece nolēma pamest Sloku. 1959.gadā dzejniece uzsāka darba gaitas Latvijas Valsts izdevniecībā (vēlāk izdevniecība “Liesma”). Tur viņa strādāja kopā ar Ilgoni Bērsonu, Jāzepu Osmani, Imantu Ziedoni un Imantu Auziņu. Ar abiem Imantiem viņa strādāja pie viena rakstāmgalda. Vēlāk strādāja laikraksta “Padomju Jaunatnes” redakcijā par konsultanti, darbojās laikraksta “Literatūra un Māksla”, kā arī žurnāla “Karogs” redakcijā.
    1954.gadā žurnālā “Karogs” tika iespiesta Martas Bārbalas pirmā publikācija – dzejolis “Dziesma”. 1960.gadā iznāca viņas pirmais dzejoļu krājums “Zeme rūgst”, tanī pat gadā dzejniece tika uzņemta Rakstnieku savienībā. Dzīves laikā izdevusi 13 dzejas krājumus: “Zeme rūgst” (1960), “Arī kadiķi zied…” (1964), “Laimes pakavs” (1967), “Manas miglas” (1969), “Saules pirtī” (1971), “Melni mani kumeliņi” (1975), “Aiz kalna” (1979), “Svied puķi debesīs!”(1983), “Pa sirmu rasu” (1987), “Dvēselīte mana” (1993), “Tu esi aicināts” (1994), “Ļauj, debestiņ” (1994), “Sūnekļa alts” (2000). Daudzi viņas dzejoļi komponēti.
    Savās atmiņās M.Bārbale esot atklājusi: “Kur eju, atceros Murmastieni. Te ir manas saknes. Bez manas mīļās, gādīgās mātes un labā tēva nebūtu raisījies mans talants, kāds nu viņš ir. Esmu bijusi gan laimīga, gan nelaimīga. Esmu grauzusi rūgto vientulības maizi un līdz mākoņiem priecājusies kopā ar draugiem, kaimiņiem un biedriem. Pazīstu krustību gaišos brīžus un kapsētas melno izmisumu. Esmu skaitījusi smilgas pļavā un putnus debešos. Esmu kāpusi pretī Kazbekam un Elbrusam un burājusies pa mūsu pašu jūru. Bet? Kur eju, atceros Muramastieni!”
    Dzejniece nomira 2003.gada 5.augustā, apglabāta Cauņu kapos Murmastienes pagastā.
Sabīne MIKA krājuma glabātāja