Elīnai Koļesņikovai - jubilejā

    Viņas darbi vēsta par autores dzimtu un novada ļaudīm, par piedzīvoto, redzēto, apjausto, izsāpēto un skaisto, kas literāros darbos pārradīts, ir paliekošs piemineklis klānmalas ļaudīm.
    1931.gada 1.augustā Rēzeknes apriņķa Barkavas pagastā pie Latgales un Vidzemes robežas Advigas un Donāta Tropu ģimenē piedzima meita Elīna. Ieradusies pasaulē sestdienā, linu plūkšanas talkas vakarā, tāpēc bērnībā ķircināta, ka nevis no rīta uz darbu, bet vakarā – patalku dancot.  No vectēva Staņislava Broka “Krievbirzes” mājām ģimene drīz pārcēlās pie otra vectēva – tēva tēva Jāzepa Tropa Kalnagalā.  Tur drīz kļuva par šauru un ģimenei atdalīja zemes gabalu, lai tā veido savu saimniecību. Viss tapa nežēlīgi smagā darbā. Bērnības prieki un apsaldētas rociņas, maize ar sviesta kārtu un brālīša aiziešana citā saulē. E.Koļesņikovas raksta, ka pieminot bērnībā mirušo tik mīļo brālīti Kondīti, savam vārdam pievienoja burtu “K”, un tā tapa pseidonīms Kelīna Klāna. Bērnu dienu laiks –  grāmatā “Maizīte un zvaigznīte”.
   Pēc Kalnagala skolas 1945.gada rudenī Elīna uzsāka mācības Barkavas septiņgadīgajā skolā, pēc tam - Lubānas vidusskolā un jau, strādājot skolā, neklātienē beidza Rēzeknes pedagoģisko skolu. Elīna Koļesņikova strādāja skolās Meirānos, Degumniekos, Murmastienē, Ošupē, Stalīdzānos un arī savā pirmajā skolā – Kalnagalā: “Kad Elīnai jādodas uz Kalnagala skolu, no mammas kleitas tapa tērps skolai: “Tagad no mammas jaukajām dienām tiks šūta Elīnītes pirmā skolas kleitele. Ne tādēļ, ka mamma kārotu savu meiteni pārlieku grezni uzpost. Bet cita jau nekā Jaunsētā nav, no kā varētu skolas sācējam ģērbu darināt. Naudas nav, par ko drānas gabalu nopirkt. Un visi citi mammas jaunu dienu ietērpi jau sen izārdīti un sašūdināti dažādos gabalos bērnu valkāšanai. Pēdējais un vienīgais palicis samts”.
    1973.gadā E.Koļesņikovu ievēlēja par Meirānu ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju, un šajā amatā viņa bija gandrīz 14 gadus. Grāmatā “Slota no tīreļa mirtēm” ciema vadītāja Kamena piedzīvo, kā notiek saukšana “uz paklāja”: “Rūtainā linu kreklā atlocītām piedurknēm, izbalējušās kokvilnas auduma sīkstrīpainās biksēs, - gluži tāds, kā no lauka, no pļavas, no laidara nācis, no sava putekļiem nokūpējušā bobīša izkāpis stāvēja pie kauna staba pienaglotais. Tik nepiedienīgi nobružātajā darba ģērbā uz greznā paklāja rajona Valdītāju namā vienā no daudzajām dīkdienelīgai spriedelēšanai un tērgāšanai atvēlētajām telpām. Kā pārdrošs un nekaunīgs izaicinājums apkārt tumšbrūno galdu spoguļotajām virsmām sasēdušo baltrokaino un baltkreklaino varas darboņu pulkam, no kura ikvienam valsts maksāja un maksā ne par darbu, bet par amatu. Sejās visi sataisījuši taisnprātīgas, lietišķas un norūpējušās izteiksmes. Tik pareizs un taisnīgs viedās ikviens no šī bara, ka tādu cilvēku nebūtu par kaunu vest kaut uz vispasaules izstādi.”
    Līdztekus citiem darba pienākumiem, Krievbirzes kapu apmeklētāji atceras E.Koļesņikovu no kapusvētku vadīšanas reizēm. Pēc darba gaitu beigšanas E.Koļesņikova sāka vilkt no atvilknēm ārā jau sešdesmitajos gados aprakstītās papīra lapas un tā romāns “Slota no tīreļa mirtēm” 1997.gadā ieraudzīja dienas gaismu. Tā pēcvārdā autore raksta: “Kādēļ rakstu? Īsti nejēdzu ko atbildēt. Varbūt tādēļ, ka, ar vecās Vējslotu Līvas vārdiem runājot, esmu “tāda cepiena ļautiņš, ar tādu indevi apsēsta”.
    Paldies par šo “apsēstību”, par sulīgo valodu, par skaisto pieminekli klānmalai un tās ļaudīm!

Attēlā no Madonas muzeja krājuma /MNM38205:25/: E.Koļesņikova Kalnagalā. 1999.gada 21.jūnijs. Rainera Zēhauza foto