Andrejs Eglītis

    Par savu māti A.Eglītis mīlestības pilnu sirdi esot teicis: “Ir māte mani mācījusi/Ar saldu līksmi Dievu lūgt/ Bez prieka puķi nenoplūkt/ Ir māte mani mācījusi:/ Tik karsti visu mīlēt just,/ Laiks nedzīvots lai nevar zust.” Savukārt par savu tēvu dzejnieks sacīja, ka viņš to esot redzējis tikai vienu mirkli – vienu atmiņas mirkli savā piecu gadu vecumā, Pirmajā pasaules karā. Diemžēl dzejnieka tēvs pazuda frontē.
    Mācījies Ļaudonas sešu klašu pamatskolā un Rīgas Valsts tehnikuma Ķīmijas un elektrotehnikas nodaļā. Strādājis par reportieri laikrakstos “Brīvā Zeme” un “Rīts”, no 1939. līdz 1943.gadam strādāja Latvijas radiofona informācijas daļā. No 1943. līdz 1945.gadam strādājis par kara korespondentu.
    1934.gadā Andrejs Eglītis pats izdod savu pirmo dzejas krājumu “Kristus un mīla.” Turpmākais A.Eglīša literārais devums ir varens – viņš ir vairāk nekā 30 dzejas grāmatu, izlašu, atkārtotu izdevumu un vairāku grāmatu līdzautors. Par sevi Andrejs Eglītis esot teicis: “Dzīvoju darbā un dzejā. Nešķirami. Radu dzeju, un dzeja rada mani, katru dienu mazliet citādāku.” Visu savu dzeju viņš ir veltījis Tēvzemei un latviešu tautai.
    Sākoties Otrajam pasaules karam, A.Eglītis skaidri zina, kurā pusē būt – viņš paliek tur, kur ir Latvija. 1943.gadā, kad Latvija atrodas Vācijas okupācijā un no austrumu puses tai tuvojas Sarkanā armijā, Andrejs Eglītis, atsaucoties uz Kuldīgas luterāņu draudzes mācītāja Oskara Sakārņa aicinājumu, piedalās konkursā par kantātes “Latvju lūgšana Dievam” tekstu un mūziku. A.Eglītis šajā konkursā uzvar ar diviem darbiem. Uz šo darbu pamata top jaundarbs – 1944.gada 15.martā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā izskan komponistes Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” pirmatskaņojums, kas kļūst par latvju tautas dvēseles dziesmu un vēlākajos gados tiek iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Tā neļauj salūzt mūsu tautas stiprajam garam un dod spēku cīņai par brīvu Latviju.
   1945.gadā A.Eglītim nācās doties uz Gotlandi. Atrodoties Zviedrijā, viņš sekmēja Latvijas brīvības centienus, un 1947.gadā Stokholmā viņš paveica savas dvēseles darbu – nodibināja Latviešu nacionālo fondu (LNF). “Sākumā Andreja Eglīša LNF darbojās skandināvu latviešu kopiena, bet vēlāk fonds kļuva par globālu organizāciju, kurā iesaistījās tautieši no Anglijas, ASV, Kanādas, Dienvidamerikas un Austrālijas. Fonda pārstāvji dažādos veidos cīnījās par to, lai pasaule sadzird netaisnības, kas notika Latvijā. Viņi devās demonstrācijās, rakstīja publikācijas un izdeva grāmatas, piedalījās kongresos un sanāksmēs un dažādos citos veidos mēģināja panākt, lai pasaule Latviju sadzird” (latviesunacionalaisfonds.com). A.Eglītis vadīja LNF līdz 2000.gadam, pēc tam viņš palika goda priekšsēža amatā. LNF darbojas vēl šobaltdien.
    1998.gadā. dzejnieks atgriezās Latvijā. Nāves elpa viņu skāra 2006.gada 23.februārī, aizvedot sev līdzi krietnu, sīkstu un bezbailīgu vīru, kas bija Latvijas un latviešu neatkarības un brīvības cīnītājs mūža garumā. A.Eglītis guldīts zemes klēpī Ļaudonas kapos.