Aleksandrs Maizītis (1912-2002)

    “Iedzēni” ir A.Maizīša dzimtās mājas. Ģimene bijusi pareizticīgie. Skolas gaitas viņš uzsāka Grostonas pagasta Kaileņu 2.pakāpes pamatskolā (bijušajā draudzes skolā), kuru pabeidza 1927.gadā. Pēc tam iestājās Vestienas lauksaimniecības skolā, kas atradās Vestienas muižā. Tur aizsākās A.Maizīša interese par dārzkopību, kuru viņš izvēlējās mācīties arī turpmāk. Tuvākās vietas, kur turpināt apgūt izvēlēto mācību priekšmetu bija lauksaimniecības vidusskolas Priekuļos un Malnavā. Abās skolās bija 4 gadu kurss. Zemākas mācību maksas dēļ izvēlējās Malnavu. Malnavas vidusskolas pirmais direktors no 1921. – 1940.gadam bijis Pēteris Sauleskalns (1876-1975) no Mētrienas pagasta. Skolas nauda bija 50 latu un 120 latu uzturnauda par ēdienu un kopmītni gadā. Vasarās brīvs bija tikai viens mēnesis, jo skolēniem bija jāstrādā skolas saimniecībā, kur A.Maizītis turpināja darbu arī pēc skolas absolvēšanas 1932.gadā.
    1933.gadā viņš tika iesaukts Latvijas armijā, paralēli dienestam Rīgā darbojās firmā “Bajārs un biedri” (vadītājs Ādolfs Bajārs - bijušais Malnavas vidusskolas absolvents), kas nodarbojās ar augļu importu un eksportu un vīna tirdzniecību. Šajā darbā iemācījies spiest sulas un darīt vīnu. Dzīvojot Rīgā bieži apmeklējis operas izrādes. Pēc dienesta bijusi iespēja palikt un turpināt strādāt Bajāra firmā, bet A.Maizītis izvēlējās atgriezies Malnavā, kur atsāka darbu skolas saimniecībā. Ņemot vērā nesen iegūtās zināšanas, viņam tika uzticēta arī vīna darītavas vadīšana, kas bija ierīkota vienā no Malnavas muižas saimniecības ēkām. Kad Malnavu apmeklēja Kārlis Ulmanis, A.Maizītis viņam pasniedza pašu darināto vīnu, ko gatavoja no saimniecībā izaudzētajiem augļiem un ogām.
    Strādājot Malnavā, A.Maizītis iepazinās ar Robertu Āboliņu (1906-1995), ar kuru radās kopīgs mērķis - no Malnavā plašās augļu koku kolekcijas atrast Latvijas apstākļiem piemērotākās šķirnes, kā arī vēlme izveidot pašiem savu dārzniecību. Tam bija lemts piepildīties 1937.gadā, kad A.Maizītis atgriezās mājās “Iedzēnos” un kopā ar R.Āboliņu sāka veidot augļu koku dārzu. Pirmo stādāmo materiālu paņēma no skolas dārzniecības, pārējo vāca no dažādām Latvijas vietām. Pakāpeniski atlasīja šķirnes, kas būtu vispiemērotākās Vidzemes augstienes apkārtnei.
    1944.gadā iesāktos darbus nācās pārtraukt, sekoja bēgļu gaitas Kurzemē. Tur A.Maizītis tika norīkots ceļu labošanas darbos. Kurzemē satika Rūdolfu Dumbravu, kurš vēlāk kļuva par A.Maizīša un R.Āboliņa kolēģi.
    Pēc kara A.Maizītis un R.Āboliņš atgriezās “Iedzēnos”  un atsāka darbu pie dārzniecības izveidošanas . Mājas īpašnieks saimniecību vadīt nedrīkstēja, līdz ar to tās vadība tika uzticēta R.Āboliņām, bet A.Maizīti pieņēma dārznieka amatā. “Iedzēnu” dārzniecības pastāvēšanas laikā selekcionāri izveidoja vairākas jaunas ābeļu, bumbieru, saldo ķiršu un Kaukāza plūmju šķirnes, kas tiek audzētas vēl joprojām. Vienai no saldo ķiršu šķirnēm, par godu selekcionāram A.Maizītim dots vārds “Aleksandrs”.