5.augustā Jēkaba Vītoliņa 125.dzimšanas diena

    Mājas celšanai tikuši izmantoti, domājams, turpat tīrumos vāktie un plēstie akmeņi. Tēvs Jānis Vītoliņš (miris 1932.g.), vecākais dēls piecu bērnu ģimenē, atgriezies no Rīgas, sāk saimniekot tēva mājās un apprec Annu Vītolu no netālajiem “Prikņiem”. Lauku sētā tiek daudz un smagi strādāts. Tēvs dzied korī, piedalās dziesmu svētkos, uzspēlē vijoli, klarneti un pēc dzirdes dēlam, konservatorijas studentam, pirkto pianīnu. Māte Anna ir sabiedrisks cilvēks, prasmīga audēja. Dēls Jēkabs, saukts par Jēkaupu, bērnībā aug vienatnībā, dabā un daudz lasot. Vienu gadu (1907./08.) mācās Sarkaņos, izglītošanos turpina Lazdonas draudzes skolā, seko viens gads Dzeņa privātģimnāzijā Rīgā, bet no 1912.gada mācības turpina tolaik prestižajā Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, ko 18 gadu vecumā beidz ar zelta medaļu (kara dēļ skola tolaik evakuēta uz Veru pilsētu Igaunijā).
Mūzikas studijas. 1920.gadā Jēkabs Vītoliņš no bēgļu gaitām, kad mācās Tomskas mūzikas skolas dziedāšanas un mūzikas teorijas klasēs un vada arī Irkutskas latviešu kori, atgriežas Rīgā un sāk studijas Latvijas konservatorijā Jāzepa Vītola kompozīcijas un mūzikas teorijas klasē, arī E.Kupera orķestra diriģenta klasē, pie Jāņa Mediņa apgūst instrumentāciju. Izglītošanos papildina ārzemēs: 1929. un 1931.gadā Vīnes universitātē, 1936. un 1937 gadā Sorbonnas universitātē Parīzē.
Pedagogs un diriģents. No 1922. līdz 1938.gadam Vītoliņš strādā Rīgas skolotāju institūtā par dziedāšanas un tās metodikas, mūzikas teorētisko priekšmetu pedagogu, ir institūta audzēkņu kora vadītājs, repertuārā ir tautas dziesmu apdares, arī latviešu un citu komponistu klasiskās kora dziesmas, ieskaitot Mocarta «Rekviēmu». Pie Vītoliņa kordiriģēšanu apguvuši daudzi, tostarp arī novadnieks Roberts Zuika (1913–2015), vēlāk leģendārs kordiriģents. “Vītoliņa diriģenta žests bija izteiksmīgs, suģestējošs, precīzs. Viņš prasīja arī stingru disciplīnu, un tā institūta korī Vītoliņa laikā bija uz augstas pakāpes” (Imants Sakss, “Jaunā Gaita” nr. 167, 1988). Izglītojot mūzikas skolotājus un koru diriģentus, Vītoliņš saraksta praktiskajam darbam noderīgas grāmatas, kā «Kordiriģenta māksla» (1928), «Dzirdes mācība III, IV kl.» (1931) «Dzirdes mācība V, VI kl.» (1936) u.c.
 Par dziesmu svētku tradīciju. J.Vītoliņš darbojies Dziesmu svētku biedrības valdē, vadījis novadu dziesmu svētkus, bijis cienīts koru vadītājs. Gatavojoties IX Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem 1938.gadā, kad lauku koru grupā I godalgu (sudraba šķīvi) izpelnījās Lazdonas draudzes koris (73 dziedātāji, diriģents H.Mednis), Jēkabs Vītoliņš pauž atziņu: "Mūsu lielo dziesmusvētku tradicija nav izaugusi viegli, bez lūzumiem. Ikvieni no šiem līdzšinējiem deviņiem vispārējiem dziesmusvētkiem ir gājuši cauri daždažādām grūtībām, gan organizatoriskas, gan materiālas, gan sabiedrisku ieskatu, mākslinieciskas un politiskas dabas grūtībām. Atkal un atkal ik pēc katriem svētkiem dzimst nākamo organizēšanai jaunas, nedomātas problēmas, un vienīgi tagad, jaunajos mūsu valsts dzīves apstākļos, arī dziesmusvētku sagatavošana un noorganizēšana šķiet pilnīgi aizsniegusi to stāvokli, kad oficiāli valsts dziesmusvētkus uzskata par valstiskas nozīmības latviskās kultūras manifestāciju un nāk to izvešanai talkā ar visu savu autoritāti un plašajām valsts iestāžu organizātoriski-techniskā aparāta iespējamībām." (Mūzikas Apskats, Nr.05-06, 1938) Salīdzinājumam – iepriekš minētajos svētkos piedalījās 16 000 dziedātāju no 380 koriem. Pēc 85 gadiem, šovasar, XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos piedalījās 454 kori, kuros dzied 15 870 koristu.
Ne vien mūzikas kritiķis. No 1925. līdz 1929.gadam Jēkabs Vītoliņš ir Nacionālās operas dramaturgs. Raksta mūzikas recenzijas, apceres, sarakstījis grāmatu “Mūzikas vēsture” (1937) ar plašu pārskatu par mūzikas vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz 20.gs. un nodaļu, kas veltīta latviešu mūzikai. Izdotas grāmatas par mūziku un mūziķiem, piemēram, Jēkabs Vītoliņš, Roberts Kroders "Latvju skaņu mākslinieku portrejas" (1930), "Richards Vāgners. Dzīve un darbi"(1930) u.c.
Līdz mākslas zinātņu doktora grādam. No 1938. gada Jēkabs Vītoliņš pasniedz mūzikas vēsturi Latvijas konservatorijā un, neskaitot pārtraukumu II pasaules kara laikā, šeit strādā līdz 1962.gadam, lielu uzmanību veltot tautas mūzikai. 1938. g. Vītoliņš uzņemas konservatorijā mūzikas vēstures un enciklopēdijas katedras vadību. Lekcijās mūzikas ilustrācijai izmanto skaņu plates. Folkloras padziļinātai pētīšanai pievērsies 1946.gadā, kad tiek nodibināta Latvijas PSR Zinātņu akadēmija un Jēkabu Vītoliņu aicina par zinātnisko līdzstrādnieku Folkloras institūtā. Viņš piedalās arī folkloras ekspedīcijās. Tiek veikta tautas mūzikas žanriskā un tematiskā sistematizēšana, komentēšana un izdošana "Latviešu tautas mūzikas" krājumos: "Darba dziesmas" (1958), "Kāzu dziesmas" (1968), "Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas" (1971), "Gadskārtu ieražu dziesmas" (1973), "Precību dziesmas" (pēc nāves, 1986). Zinātniski pētnieciskais darbs atspoguļojas Vītoliņa izstrādātajā disertācijā, un par latviešu tautas mūzikas pētījumiem 1961.gadā Jēkabam Vītoliņam pirmajam Latvijā piešķir mākslas zinātņu doktora grādu. (Informācijai izmantots I.Saksa, V.Grebles rakstītais.)
Jēkabs Vītoliņš miris Bukultos 1977.gada 9.septembrī, apglabāts Rīgas Meža kapos.
Dēls - Viesturs Vītoliņš (dz.1942), muzikologs, bijis Latvijas Radio muzikālās redakcijas galvenais redaktors, Latvijas valsts filharmonijas mākslinieciskais vadītājs. Mazmeita – dziedātāja Aija Vītoliņa.
Muzeja krātuvē Sarkaņos novadniekiem veltītajā ekspozīcijā skatāmi ar J.Vītoliņu saistīti foto, dokumenti, grāmatas. Te glabājas viņa mācību laiku rakstāmgalds.
Interesanti.  https://augsimmuzeja.lv/dirigenta-zizlis/ Rakstniecības un mūzikas muzeja interneta resursos “Pagrabs/Priekšmetu stāsti/Piemiņas lietas” lasāms vēstījums par J.Vītoliņa diriģenta zizli ar gravējumu: “Savam diriģentam / Jēkabam Vītoliņam / 13/XII 1924.g. / Rīgas skolotāju instituts.”, skatāmi arī tā foto.