1949.gada 25.martu pieminot

   Par piedzīvoto Sibīrijā, par vietējiem iedzīvotājiem un par saimniecisko dzīvi, kāda tā bija un kā tā mainījās pateicoties izsūtītajiem, vislabāk varam uzzināt no atmiņu stāstiem.
    Tolaik Sibīrijā izteikta problēma bija tehnikas trūkums, dažviet uz diviem kolhoziem bija tikai viens traktors, lielākoties zeme tika apstrādāta ar vēršu palīdzību. Dārzos nebija izplatīta vagu sistēma. Lai arī ziemās temperatūra pārsniedza -40 grādu atzīmi, govis un zirgus turēja nevis kūtīs, bet gan nojumēs, vietām tos veda dzirdīt uz āliņģi. Nepiemērotu dzīvošanas apstākļu un nepietiekamas kopēju prasmes dēļ, liela daļa lopu gāja bojā. Dažviet vietējie diezgan pavirši izturējušies arī pret dzīvnieku barošanu - cūkas tika izlaistas no fermas un ēdamo pašas meklēja atkritumu kaudzēs.
    Uz jautājumu: “Kāpēc šurp atvesti kulaki” Tomskas apgabalā, kur bija nometināti daudzi izsūtītie Latvijas iedzīvotāji, vietējiem atbildēts, ka tādējādi  tiks ieviesta kultūra no rietumiem.
    Diemžēl netrūka arī nicinošāku apzīmējumu. Laika gaitā trūcīgajos Sibīrijas apgabalos, pateicoties savām prasmēm, izsūtītajiem tiešām izdevās ieviest daudzas efektīvas saimniekošanas metodes.
    Lielākoties deportētie strādāja kopsaimniecību fermās un meža darbos. Ir vairāki stāsti par fermās strādājošajām latvietēm, kuras vietējiem par lielu pārsteigumu parādīja, kā izaudzēt visus jaundzimušos teliņus, kas iepriekš bijusi liela problēma, jo tie regulāri gājuši bojā.
    Kādam kolhozam Amūras apgabala Svobodnijas rajonā par lielu naudu iepirkti teļi no  ārzemēm. Nemākulīgas apiešanās rezultātā tie miruši viens pēc otra. Kolhoza priekšsēdētājs lūdzis kalsnavietei Broņislavai Lūsei paņemt vienu kopšanā. Sākumā viņa neesot gribējusi, jo ir izsūtītā un varot saņemt sodu, ja teļš nomirs. B.Lūsei ticis apsolīts, ka nekas nebūšot, lai tikai paņemot, vēlāk piekritusi un tā arī dzīvnieku izglābusi.

     Kad no lopkopju darba latviešus bija iecerēts pārcelt uz meža darbiem, kolhoza priekšsēdētājs skrējis uz apgabala centru lūgt, lai latviešus atstāj strādāt fermā, kas gan neesot līdzējis.Tomskas apgabalā divas latvietes no Gulbenes apriņķa, pēc izglītības agronome un zootehniķe, krustojot divas vietējās cūku šķirnes, izveidoja labāku, par ko viņu fermas priekšniece Maskavā saņēma apbalvojumu.
    Arī meža darbos latvieši ar savām prasmēm pārsteidza vietējos. Vietājie Amūras apgabala Svobodnijas rajonā parasti no meža izveduši 5m3 malkas dienā, tikmēr izsūtītie izveduši pat 30m3.
    Par sasniegumiem darbā, īpaši fermās, nereti kā prēmija tika piešķirts kāds no kolhoza lopiem.
    Ar laiku daļu no izsūtītajiem latviešiem iecēla labākos amatos – būvniecībā par brigadieriem, tie strādāja kolhozu revīzijas un vēlēšanu komisijās vai fermās par pārziņiem. Latviešu meitenes strādāja par uzskaitvedēm pie siena un pie labības, jo viņas godīgi un pareizi visu aprēķināja. Augusts Trumekalns no Bērzaunes pagasta visu izsūtījuma laiku nostrādāja Amūras apgabala Mazanovas rajonā par biškopi un ievērojami palielināja vietējo bišu dravu – no 20 uz 70 saimēm.
    Lai izdzīvotu, izsūtītie izmantoja arī iespējas papildus nopelnīt. Ja bija izdevies līdzi paņemt šujmašīnu, iemanījās vietējiem pašūt kādu apģērbu, par ko pretī saņēma pārtikas produktus. Arī citas lietas mēdza iemainīt, adīja cimdus, pamazām iekopa savus dārzus. Ņemot vērā Sibīrijas auglīgo zemi, lauki tur netika papildus mēsloti, bet latvieši savos dārziņos sāka izmantot kūtsmēslus - stādot kartupeļus, katram uzlika mēslojumu, rezultātā iegūstot labāku ražu kā vietējie. Lai labāk sastrādātu zemi, latvieši gatavoja ecēšas, dzīvošanai izbūvēja zemnīcas, cēla kūtis saviem lopiem un mācīja tās būvēt vietējiem, vēlāk būvēja savas mājas. Dažās sādžās latvieši arī atraduši veidu kā ierīkot elektrību, nodrošinot apgaismojumu vismaz dažām stundām dienā.
    Sibīrijā netika aizmirstas arī latviskās tradīcijas, tika svinēti Jāņi, ko vietējie nāca skatīties. Piederīgie no Latvijas uz Sibīriju sūtīja puķu sēklas, izsūtījuma vietās auga tikai ilggadīgās - tā latvieši iemācījuši vietējiem sēt puķes, arī uzklāt baltu galdautu svētku reizēs.
    Neskatoties, ka izsūtītajiem bija atņemtas gandrīz visas tiesības, viņi varēja saņemt valsts apbalvojumus. Madonas apriņķa iedzīvotājiem no rajonu komitejām tika piešķirti goda raksti un atzinības: “Par augstiem darba rādītājiem sociālistiskajā sacensībā”, “Par labākajiem rādītajiem lauksaimniecības attīstībā”, “Par priekšzīmīgu plānu izpildi”, “Par meža materiālu sagatavošanu un sagādi”, “Par labu ražošanas darbu”, “Par sasniegumiem lopkopības attīstībā” un “Par aktīvu saimniecisko un sabiedrisko darbu”, arī kultūrā – Ainai Priedniecei no Sarkaņiem par vietējā deju kolektīva vadīšanu Mazanovas rajonā. Emīlijai Ķēniņai no Saikavas pagasta tika piešķirts Amūras apgabala goda nosaukums “Labākais aitu gans”.
    Par deportāciju upuri kļuva Latvijas zemniecības spēcīgākā daļa, līdz ar to nav pārsteigums, ka daudzi tika augstu novērtēti. Pēc 1957.gada PSRS vadības pieņemtā lēmuma izsūtītie ieguva iespēju atgriezties atpakaļ dzimtenē. Novērtējot viņu paveikto, vietējie neesot gribējuši laist prom, mēģināja pierunāt palikt, solīja visādus labumus, piemēram, iespēju braukt ar vilcienu bez maksas un brīdināja, ka Latvijā neviens negaidīs, piebilstot - ja dzimtenē ir slikti, lai braucot atpakaļ uz Sibīriju. Vēl pirms atgriešanās Latvijā, vairākiem izdevās savas uzceltās mājas pārdot, tā nopelnot pat 1000 rubļu.
Ziņas attēls: Alīda Leitāne no Sarkaņiem un Skaidrīte Skrodere no Ļaudonas Amūras apgabala Mazanovas rajonā 1950.gadu vidū.