18.novembra jubilārs – novadnieks Aleksandrs Ramāns

    Daudzus gadus darbojās kā skolotājs Vidzemē dažādās vietās – Vijciemā, Vietalvā-Odzienā, Liezerē, Sunākstē, Stukmaņos (tagadējās Pļaviņās) un citur.
    Aleksandra Ramāna vārds ir nesaraujami saistīts ar Jaunās strāvas ruporu – laikrakstu “Dienas Lapa” –, kas sāka iznākt 1886.gada oktobrī, nostādamies līdzās tobrīd vienīgajam dienas laikrakstam “Baltijas Vēstnesis”. Vēlāk, 1909.–1913.gadā, rakstnieks darbojās konservatīvās “Rīgas Avīzes” redakcijā. Pēc Latvijas Valsts nodibināšanas atkal pievērsās skolotāja darbam un  kādā Rīgas valsts ģimnāzijā sāka strādāt par vācu valodas mācībspēku.
    1885. gadā laikrakstā “Balss” tika publicēti Ramāna tēlojumi, atstāstīti pēc svešiem paraugiem – “Nāves grāmata”, “Tā kunga gadā...” Fabulu centrā ir 1315., 1317.gadu notikumi Latvijā, kad plosījās nežēlīgs bads un daudzu cilvēku krūtīs izdzisa dzīvības elpa. Šajos stāstījumos tika pamanīts A. Ramānam piemītošais pasmagais stils, bet reizē arī  dziļā sirsnība un patritotiskā izjūta: “Jo kas uz brīvību ceļo, tas nezin grūtumu”.  No 1887. “Dienas Lapā” tika publicēti daudz A.Ramāna ievadrakstu, apcerējumu, rindu stāstu, kā “Veco laiku kalpa vīrs”, “Perigu Marija”, “Vecie kaimiņi”. 1891.gadā tika publicēts Ramāna rakstītais romāns “Liepēni”, kas ir viens no vērtīgākajiem 1890.gadu romāniem (“Burtnieks”, Nr. 12., 01.12.1931.) Darbojās arī kā tulkotājs – latviskojis Teodora Hermaņa Pantēniusa romānu “Ķelieši” (1887.g.).
    Ramāns bija ne vien talantīgs stāstnieks, bet arī liels biškopis. Savu mīlestību pret bitēm lasītājiem sniedzis arī literāri, sarakstīdams  noveli “Meža bites” (1890) un darbodamies žurnāla “Kurzemes Biškopis” redakcijā (1917). Arī pēc rakstura esot bijis kluss un rosīgs kā bite.
    1933.gada 15.oktobrī izcilais bērzaunietis devās mūžīgā dusā, apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos.
    Muzejs lūdz atsaukties tos, kuru īpašumā ir materiāli par Aleksandru Ramānu un vēlētos tos nodot muzejam, tā palīdzot veidot daudzpusīgu un stipru muzeja krājumu.