Pieminam Onufriju Gailumu 95.dzimšanas dienā

    O.Gailums dzimis 1929.gada 9.oktobrī Rēzeknes novadā, izglītība un darba dzīve ir saistīta ar meliorāciju, viņš strādāja Rugājos, kādu laiku arī Cēsu pusē. 1984.gada pavasarī O.Gailums pārcēlās uz Lubānu, un vēlāk viņam pievienojās pārējā  ģimene. Viņš bija ļoti apmierināts ar darbu Aiviekstes MPS, draugus un domubiedrus atrada arī Daugavas Vanagu rindās un to izveidotajā vokālajā ansamblī. O.Gailuma sirdslieta allaž ir bijusi mūzika. Jau mācoties Mālpilī, viņš sakrāja naudu akordeonam. Kādu laiku muzicēja trijatā – Onufrijs spēlēja akordeonu un bungas, dzīvesbiedre Benilda – cītaru,  dēls Valdis – trompeti. “Spieta” rīkotajos pasākumos pievienojās arī meita Ruta. O.Gailums ir rakstījis: “Esmu laimīgs, ka mana bērnības dienu vēlēšanās ir piepildīta. Kaut arī bez mūzikas skolas, esmu guvis baudījumu mūzikas skaņu pasaulē un sniedzis to citiem. Kaut nedaudz esmu guvis zināmus sasniegumus mūzikas laukā. Manas dziesma izdzied, kuriem tās patīk, tās nepazudīs. Par to man liels gandarījums”.
    Madonas muzeja krājumā esošajā politiskās satīras dzejas izdevumā “Pasmaidi, ja grūti iet” (2009) ir viņa ieraksts: “Tauta, kura nav vienota un nekontrolē varu, labklājību nevar sasnieg”. Kopā ar dzīvesbiedri Benildu viņš sekoja līdzi notikumiem valstī, pārsprieda tos un savus vērojumus un pārdomas ietērpa satīriskos, ironiskos dzejas pantos. Savukārt gadu gadiem dienasgrāmatās rakstīto (stenografēto) viņš pārrakstīja un pats iesēja astoņas grāmatās “Dzīves ceļu līkloči”, katru divos eksemplāros -– dēlam un meitai. Devītā palika nepabeigta. O.Gailums ir rakstījis, ka mūžs ir kā nerimtīgiem dabas likumiem pakļautie plūstošie upes ūdeņi. “Arī cilvēku dzīvē tikpat strauji kā ūdeņi aizskrien gadi, gadu desmiti un izplēn mūžs, mūžības ritums nezūd, tas turpinās jaunās paaudzēs”.
    2002.gadā tika izdota grāmata “Atspulgs”, bet O.Gailums ir apkopojis arī atmiņas par dienestu padomju armijā “Karavīra dienasgrāmata”, politiskus rakstus un dzeju “Kurp ej, Latvija?” un “Dziesmas”.