Elgas Sudāres 95.dzimšanas dienas atcerei

    Elga Sudāre dziedājusi pati un vadījusi Sarkaņu ciema ansambļus un korus, dziedājusi Madonas rajona skolotāju un kultūras darbinieku korī 1980.gados.
    E.Sudāre (dz. Priedniece) dzimusi 1929.gada 23.decembrī, dzelzaviete no "Liepiņkalna" mājām. Mācījusies Dzelzavas pamatskolā, kam sekoja izglītošanās Madonas vidusskolā un reizē arī mūzikas skolā, latviešu valodas un literatūras studijas iesākusi Valsts Pedagoģiskajā institūtā Rīgā, vēlāk tās turpinājusi un pabeigusi Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā.
    Par ceļu līdz pedagoga darbam teikusi: ”Mans pirmais nodoms bija mācīties par zobārsti. Bet nesanāca. Iepazinos ar Edgaru (Sudāru), viņš jau skolotāja darbu bija sācis, pierunāja arī mani. Pēc  Madonas vidusskolas beigšanas tūlīt iestājos jaunizveidotajā pedagoģijas klasē un nākamajā pavasarī to beidzu. 1951. gada vasarā mūsu dzīvē bija vairāki svarīgi notikumi - pēc mana izlaiduma nākamajā dienā mūsu kāzas, tieši Jāņos. Vēl lāgā elpu neatvilkusi pēc lielās dancošanas, prom uz Rīgu, kārtot iestājeksāmenus Pedagoģiskajā institūtā. Un rudenī sākās skolotājas gaitas Sarkaņu pamatskolā.” (R.Ģēģeres intervija "Dinastija" žurnālā "Skola un Ģimene" 1996.g.)
    E.Sudāre bija aktīva skolas un Sarkaņu sabiedriskajā dzīvē. 1970.gados, būdama deputāte, viņa vadīja kultūras, izglītības, veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas komisiju, kas nozīmēja organizēt sarīkojumus, pašdarbības pulciņu darbu, teātra izrādes un koncertus, reizē tiekot galā gan ar Sarkaņu jauktā kora, gan vīru ansambļa, arī skolēnu ansambļa vadīšanu. Koris viņas vadībā trīs reizes (1973., 1977. un 1980.gadā) ticis uz dziesmu svētkiem Rīgā.
    Skolotājas E.Sudāres paveiktais novērtēts ar tolaik Madonas rajona Tauta izglītības nodaļas, rajona Kultūras nodaļas, arī Kultūras ministrijas goda rakstiem, piešķirta nozīme “Izglītības darba teicamnieks”, 1980. gadu sākumā – medaļa “Darba veterāns”. Mūzikas stundas ar pamatīgu izvingrošanos dažādos ritmos un rotaļām jaunākajām klasēm, skaņdarbu klausīšanos un dziedāšanu vecākajām klasēm – tas arī bija no sirds darāmais, līdz slimība liedza strādāt…Skolotāja mūžībā devās 2001.gada 14.martā, apglabāta Sarkaņu kapos.
    Ar meitas Ivandas atļauju daži ieraksti no Elgas Priednieces, Madonas vidusskolas 9.klases skolnieces, dienasgrāmatas. Visus vidusskolas gadus Elga dzīvoja Madonā, Blaumaņa ielā 3, pie mammas māsas, sauktas Martas tantes. Agros svētdienas rītos ar vilcienu mērots ceļš uz Dzelzavu – uz mājām. Pirmdienas rītos – atpakaļ uz Madonu. Mācību stundas notika pēcpusdienās, bet rītos Elgai bija jādodas atspēlēt klaviergabali mūzikas skolas skolotājai Kataļimovai. Rakstīšanas stils atstāts, kāds tas ir bijis.
    “1946.gads. Trešdien, 11. decembrī (..) Pie manis atnāca Mērija. Runājām, kādus mūsu klase dos priekšnesumus uz Ziemassvētkiem. Zēni šodien teica, ka meitenes jau neko nevarot. Tāpēc mēs, taisni meitenes, domājam vingrot, bet vai tur kas iznāks? Grib jau arī dziedāt “Kas tie tādi, kas dziedāja?”. Mērija saka, ka vajagot nodziedāt “Klusa nakts, svēta nakts”, bet vai tas izdosies? Un, ja arī  nodziedātu, ko tad teiktu pats direktors un citi skolotāji? Droši vien pazeminātu uzvešanās atzīmi!
   Svētdien, 22. decembrī. Naktī divos Anna pieklauvēja pie loga, un mēs gājām uz Madonas staciju. Pie kases bija jau liela rinda priekšā. Ar lielu spiešanos dabūjām nopirkt biļetes. Kika vēl nebija, domājām, ka aizgulējies, tāpēc visi trīs skrējām uz Kika māju. Eglītis piesita pie loga – Kika aizgājis uz staciju. Nu diebām visi atpakaļ. Pie stacijas pieskrējām līdz ar vilciena pienākšanu. Pa ceļu gāja atkal traki. Iznāca vilcienā liela boksēšanās, smiešanās. Mājā gāja nu tā nekas. Pa dienu es saimniekoju, vakarā bišķi mācījos fiziku. Mamma parādīja manu kleitas drēbi un citas lietas.
    Pirmdien, 23. decembrī. Šodien mana dzimšanas diena. Palieku jau 17 gadu veca. Tētis tomēr novēlēja man daudz laimes. Māsa Elza man piešķīra odiera* pudeli(..) Aizbraukusi (uz Madonu), aizgāju spēlēt. Kataļimova teica, ka man uz eglīti jāspēlē valsis un maršs. Bet man taču nemaz kārtīgi viņi neiet, bet eglīte jau pēc sešām dienām!
    *odieris – odekolons ir smaržīgu ēterisko eļļu un citu smaržvielu šķīdums spirtā, kuru izmanto ādas dezinficēšanai un aromatizēšanai. Atšķirībā no smaržām odekolonā ir mazāk smaržvielu (2—8%).
    Trešdien, 25. decembrī. Šodien pirmie Ziemassvētki. Uz skolu nav jāiet. No rīta izmazgāju istabas, vēlāk strādāju rokdarbu. Martas tante par to bārās, ka taisni Pirmajos Ziemassvētkos es strādājot. Vēlāk mācījos. Domāju, kā ies mūsu eglītes vakars skolā, kā man ies ar spēli? Kataļimova vakar pateica, lai rītu noteikti nākot atspēlēt. Kaut nu tik eglītes vakarā man nenojuktu gabali! Kaut Elza (māsa) ar bērniem (Andri un mazo Elziņu) nebrauktu uz mūsu vakaru, jo tas tomēr traucēs mani. Es uztraukšos vairāk un vēl sajaukšu.”