1941.gada 14.jūniju atceroties

    Līdzekļi, ko pielietoja mērķa sasniegšanai, bija aresti un izsūtīšanas. Tie skāra arī daudzus Madonas apkārtnes iedzīvotājus. Bailes un aizdomas, ka briest kas nelāgs, bija daudziem. Tās gan bija neskaidras un biedēja arī baumas, ja aizbēgs vai paslēpsies viens no ģimenes, tad tā vietā paņems pārējos. Tā, piemēram, Pētera Šķiliņa (strādājis Madonas krājaizdevu kasē kā grāmatvedis) atmiņās var lasīt, ka jau pirms 14.jūnija pie viņa ir pienācis kāds strādnieks un teicis, lai slēpjoties, tomēr, tā kā ģimenē bija 8 mēneši maza meitiņa un 5 gadus vecs dēls, tad šim padomam nav sekojuši. No Ernas Ramanes atmiņām  (izsūtīta no Sarkaņu pag.) izriet, ka baumas par to, ka uz Krievzemi darbā sūtīšot ne tikai vīriešus, bet arī sievietes un bērnus, ir klīdušas jau no 1941.gada sākuma. Bērnus atņemšot, lai netraucē mātēm darbā, tos audzināšot bērnu namos. Tās tika uzskatītas par tukšām runām. Tomēr izrādījās, ka īstie notikumi bija daudz briesmīgāki par runām un nojautām. Un daudzu cilvēku liktenis tā arī palika nezināms…