Mācītājam un folkloristam Mārtiņam Celmiņam – 160

    Mārtiņš Celmiņš dzimis 1863.gada 22.novembrī “Nagliņu” mājās pie  Aiviekstes. Beidzis Lubānas draudzes skolu, Cēsu pilsētas skolu un Rīgas pilsētas ģimnāziju. Kopā ar ģimnāzijas klases biedriem – Jāni Pliekšānu un Pēteri Stučku - 1883.gadā pēc mācību gada beigām visi trīs devās kājām uz savu vecāku mājām. Pēterim Stučkam nācās palikt mājās palīdzēt darbos, un ceļš no Kokneses uz Lubānu tika turpināts divatā. Pēc ciemošanās Jānis Pliekšāns devās uz mājām Jasmuižā. Ģimnāziju Mārtiņš beidza ar I šķiras gatavības apliecību un rudenī iestājās Tērbatas universitātē Teoloģijas fakultātē. 
    1896.gadā Mārtiņu Celmiņu ordinēja mācītāja amatā, un pirmā darba vieta bija Tulas – Kalugas vācu un latviešu draudzē kā mācītāja palīgs. Vēlāk viņš bija mācītājs Madlienas – Meņģeles draudzē, pēc tam Vitebskā un citās draudzēs. M.Celmiņš pasniedza arī reliģijas stundas.  Kad bija sācies garīdzniecības vajāšanas laiks, 1921.gadā M.Celmiņu arestēja un ieslodzīja cietumā Maskavā, kur viņš smagi saslima.
    Mārtiņš Celmiņš bija precējies ar Fanniju Viherti, viņu ģimenē piedzima 12 bērni. Smagais Pirmā pasaules kara laiks bija ar badu un slimībām. Sieva nomira 1918.gadā, un Mārtiņš Celmiņš palika viens ar desmit bērniem. Pēc mātes nāves ātri nomira astoņgadīgā meita Melita, pēc tam jaunākā, 1917.gadā dzimusī meita Agneta, 1920.gadā saslima un nomira dēls Mārtiņš, bet 1921.gadā – astoņpadsmitgadīgā meita Elfrīda. Pateicoties Latvijas sūtniecības un Sarkanā Krusta pūlēm, Latvijā vispirms atgriezās seši dzīvi palikušie bērni un sagaidīja tēva atbraukšanu 1922.gada beigās.
    Pēc atgriešanās Latvijā Mārtiņš Celmiņš neilgu laiku strādāja Lubānas baznīcā par vikāru, pēc tam bija Lielsalacas draudzes mācītājs un ticības mācības skolotājs Salacgrīvas vidusskolā. 1931.gadā Mārtiņš Celmiņš saņēma III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1934.gada 24.aprīlī viņš vadīja pēdējo dievkalpojumu Lielsalacas baznīcā un atvadījās no draudzes.
    Pēcpusdienā mācītāja mājā draudzes dāmu komiteja bija sarīkojusi pēcpusdienas tēju, pēc tam, ārpusē gaidot fotogrāfa novēloto ierašanos, viņš bija saaukstējies. 26.aprīlī viņš aizbrauca uz Rīgu veseļoties, tā atliekot plānoto atgriešanos Lubānā.
    Mārtiņš Celmiņš atgriezās savās dzimtajās mājās 1934.gada 5.maijā. Tas bija sestdienas vakars, ap plkst.18. Paldies Mārtiņa Celmiņa mazdēlam Jurim Celmiņam gan par fotogrāfiju, gan atgriešanās aprakstu:  “Vectēvu no Rīgas senču mājas “Nagliņās” pavadīt dzīves svētvakaru (kopā ar māsām Bertu, Paulu un Almu) pārveda viņa brālis Hugo Celmiņš. Fotogrāfijā pie automašīnas stūres redzams  mans tēvs Haralds un blakus viņam māsa Zigrīda. No labās puses (automašīnas priekšpuses) kā pirmais stāv viņu brālis Ervīns, bet viņam blakus - māsa Valija. Viņi ir četri Mārtiņa bērni no sešiem dzīvajiem. Uz verandas kāpnēm kreisajā pusē - brāļi Hugo un Mārtiņš un viņu māsas - priekšpusē Berta un aizmugurē – Alma”.
    Mārtiņš Celmiņš vēl kādu brīdi kalpoja Lubānas draudzē un 1935.gada 18.novembrī novadīja pēdējo dievkalpojumu. Viņš aizgāja mūžībā 1936.gada 12.martā un ir apglabāts Lubānas Vecajā kapsētā.
    Jau ģimnāzijas laikā Mārtiņš Celmiņš pierakstīja tautas dziesmas un turpināja to vākšanu studiju laikā un vēlākos gados. Pateicoties viņa veikumam, Krišjāņa Barona “Latvju dainu” apkopojumā tautas dziesmu kopējā daudzuma ziņā Lubānas novads seko tūlīt aiz Lielvārdes. Mārtiņš Celmiņš Lubānā ir pierakstījis arī mīklas, pasakas, ticējumus, nostāstus, un domāja par atsevišķa Lubānas tautas dziesmu krājuma izdošanu.