Jānis Ilsters

    Jānis Ilsters (1851.gada 14.maijs – 1889.gada 5.maijs, pēc vecā stila 1851.gada 2.maijs - 1889.gada 23.aprīlis) – savācis izcilus herbārijus, vācis arī „tautas floru”- tautasdziesmas, teikas, pasakas, ticējumus un citas tautas gudrības. Iemēģinājis savus spēkus arī dzejas sacerēšanā un tulkošanā. Pašmācības ceļā apguvis daudz zināšanu par bioloģiju, zemkopību u.c. Ieviesis jaunus terminus botānikā un dabaszinātnēs.
    Dzimis Vestienas pagasta „Gretēs” pie Stirnu ezera saimnieku Viļuma un Līzes 8 bērnu ģimenē. Apkārtējā gleznainā, kalnainā vide rosināja neizsīkstošu interesi par dabā notiekošo.
    Tiek uzskatīts par latviešu botānikas terminoloģijas pamatlicēju. Daudzi no mūsdienās tik ierastajiem augu nosaukumiem valodā ir iesakņojušies, pateicoties Jāņa Ilstera neatlaidīgajam un rūpīgajam darbam. 1883.gadā izdeva „Botāniku tautas skolām un pašmācībai. Elementārkursu”. Viņa vārdā ir nosauktas vairākas Heinriha Skujas jaunatklātās aļģu sugas, kā, piemēram, zaļaļģes Ilstera edogonija (Oedogonium Ilsteri).
    Izglītības pamatus Jānis Ilsters apguvis Vestienas draudzes skolā, vēlāk Ērgļu draudzes skolā. 1871.gadā Cēsu apriņķa skolā ieguvis pagastskolotāja tiesības. Pārējo apguvis pašmācības ceļā, daudz lasot un pētot. Bija sakrājis lielu bibliotēku ar daudzām grāmatām par dabas pētniecības tēmu vairākās valodās, pārsvarā vācu.
    Strādājis par skolotāju Vestienas skolā, Liezēres pagastskolā un Ozolaines (Ozolciema) bērnu patversmē pie Rīgas. J.Ilstera kā pedagoga uzskats bija - skolās nepieciešams mācīt ne tikai stingri pēc terminoloģijas un zinātniskās pieejas, bet radoši jāizmanto arī pieejamie folkloras materiāli, lai attīstītu radošo domāšanu, ieinteresētu skolēnus mācīties un ieaudzinātu viņos cieņu pret dabu un tautas vēsturi. Pierakstījis un krājis rotaļas, tulkojis tās arī no citām valodām, lai izmantotu darbā ar bērniem.
    Strādājot Ozolainē, J.Ilsters iestājās arī Rīgas dabaspētnieku biedrībā, kas deva iespēju piekļūt viņu fondiem un bibliotēkai, tā iegūstot papildus zināšanas tālākai pētniecībai un darbam.
    Vēlāk dzīvojis un strādājis par grāmatvedi un korespondentu Pļaviņās, kur paralēli kopā ar A.Štrenku sastādījis arī ceļvedi pa Daugavas senleju no Stukmaņiem (mūsdienu Pļaviņām) līdz Koknesei vācu valodā (izdots 1887.gadā). Tāpat vācis Daugavas ielejas augus un izveidojis lielus herbārijus ar izpētīto materiālu. Rakstījis publikācijas laikrakstam „Dienas Lapa”, vietām rakstos izmantojis pseidonīmu „Daugavietis”.
    Izdots ap 40 J.Ilstera sarakstītu iespieddarbu, publicēti raksti  gan par lauksaimniecību, gan folkloru, tāpat par pedagoģiju un novadpētniecību. Kopumā izveidojis ap 18 herbāriju sējumus „Flora Baltica”, apmēram pusi no tiem sastādīja Daugavas ielejas augi un to sīki apraksti.
    J.Ilsters savācis un iesūtījis „Latvju Dainām”  865 tautasdziesmas no Vestienas apkārtnes. „Latviešu tautas teiku un pasaku” izdevumos savulaik publicētas ap 35 viņa savāktajām folkloras vienībām. Viņa slavenākajā izdevumā „Botānika” bija publicēti folkloras materiāli – tautas ticējumi par ārstniecību.
    Nodarbojies ar zooloģijas terminoloģijas veidošanu, izveidojis Latvijas putnu sugu sarakstu, sastādījis zooloģijas grāmatu, kuras gan netika izdotas. Diemžēl daudzi no darbiem tā arī palika rokrakstā, nepabeigti un neizdoti.
    Izdots dzejas krājumiņš „Sīkrozītes magonītes jeb dzejas ziediņi”, kur bija apkopoti paša J.Ilstera dzejoļi un tulkotie literārie dzejoļi. Tas gan izdots jau pēc autora nāves 1889.gadā, apkopojis Āronu Matīss.
    Diemžēl J.Ilsters slimoja ar smagu sirdskaiti, tāpēc mūžs aprāvās agri – 38 gadu vecumā, nepaspējot īstenot daudzus no iecerētajiem plāniem, tomēr atstājot daudz jau izdotus un neizdotus manuskriptus, kā arī ieceri par savu izdodamo laikrakstu  „Latvijas Zemkopis”.
    Cildinot sava novadnieka izcilo darbu, Vestienas pagasta ģerbonī ir zilais vizbulis – pirmais augs „Botānikas” izdevuma lapaspusēs. Ērgļu novada „Gretēs” ir J.Ilsteram veltīts piemiņas stabs.