1.novembris - Madonas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības dibināšana

    Viņi iesniedza lūgumu Vidzemes gubernatoram, kurš deva atļauju Biržos dibināt ugunsdzēsēju biedrību un 1.novembrī apstiprināja tās statūtus.
    Saprotamu iemeslu dēļ kara gados biedrības darbība apsīka. Kad 1920.gadā tās vadību uzņēmās T.Beķeris, viss bija jāsāk praktiski no jauna. Gāja gausi, ko pierāda, ka 1921.gada Latvijas ugunsdzēsēju kongresā, kur tika dibināta Latvijas Ugunsdzēsēju savienība, Madonas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība pat vēl nepiedalījās. Tā savienībai pievienojās vēlāk.
    Palēnām tika iegādāti dažādi dzēšanas rīki, un straujāka biedrības attīstība vērojama ap 1924.gadu, kad inventāra glabāšanai jau tika atvēlēta baraka tagadējo Avotu un Ezera ielu stūrī, bet virs netālu esošā Izglītības biedrības nama tika izbūvēts tornis šļūteņu žāvēšanai.
    1926.gadā biedrībā darbojās 27 aktīvi dzēsēji, 3 kārtībnieki, 11 orķestra dalībnieki, 89 veicinātāji biedri. Šajā gadā madonieši piedalījušies 2 lielu, 3 vidēju un 8 mazu ugunsnelaimju likvidēšanā savā miestā, kā arī dzēsuši 4 lielus, 7 vidējus, 3 mazus un vienu meža ugunsgrēku apkārtnē.
    1930.gadā biedrība iegādājās pirmo motorsūkni (motoršļirci), līdz tam tika izmantoti rokas sūkņi. Pilsētas valde uzņēmēja, aptiekāra un mehānisko darbnīcu īpašnieka P.Baidiņa vadībā pārbūvei par ugunsdzēsēju depo biedrībai piešķīra bijušo Biržu muižas klēti (šobrīd tur atrodas Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs), kurai blakus tika uzbūvēts koka tornis šļūteņu žāvēšanai.
    Ar 1931.gadu dzēsējus uz trauksmi apziņoja elektriskā sirēna. Gadu vēlāk iegādāta  specializētā ugunsdzēsēju automašīna, kas ļāva doties uz ugunsnelaimēm lielākos attālumos.
    Statistika liecina, ka 1932.gadā dzēsti 12 ugunsgrēki, bet 1933.gadā - 23 ugunsgrēki.
    1935.gadā, kad biedrības vadītājs bija M. Šteinbergs, biedrībā bija iesaistījušies vairāk kā 10 procenti no Madonas iedzīvotājiem jeb aptuveni 250 biedri, tomēr aktīvie dzēsēji bija mazākā daļa. Biedru maksa bija 50 santīmi gadā.
    Bet biedrība nodarbojās ne tikai ar ugunsgrēku dzēšanu. Tā pildīja arī sabiedriskās dzīves centra lomu, tajā darbojās dāmu pulciņš, kura locekles iesaistījās teātra izrādēs, ar rokdarbu un kulinārijas izstrādājumu pārdošanu papildinot kopējo kasi.
    1937.gada 10. oktobrī tika atklāta jaunā depo ēka (arhitekts A. Neiders), kas lielā mērā tapa pašu biedru talkās, tāpat kā ūdenskrātuve starp Blaumaņa un Rīgas ielām.
    1930.gadu beigās, kad tās priekšnieks bija J. Kundrāts, Madonas BUB apkalpes rajonā ietilpa Madonas pilsēta, Bērzaunes, Grostonas, Kusas, Lazdonas, Mārcienas, Patkules, Praulienas un Sarkaņu pagasti. Citas biedrības darbojās Lubānā, Barkavā, Ļaudonā, Pļaviņās un Ērgļos.
    Lielas grūtības ugunsdzēsējiem bija jāpārvar pirmajos pēckara gados. Vīri uz ugunsgrēkiem devās zirgu pajūgos, bruņoti ar ieročiem. līdzi vedot mucu ar ūdeni. Pirmā ugunsdzēsēju mašīna bija GAZ-AA l. Ugunsdzēsēju darbs tika organizēts divās maiņās pa sešiem cilvēkiem katrā. Madonas BUB darbību atsāka 1945.gadā ar priekšsēdētāju A. Lauku priekšgalā. Šajā laikā brīvprātīgo ugunsdzēsēju ziņā bija tikai dūmvadu tīrīšana. Dažus gadus vēlāk klāt nāca podnieku sektors.
    Padomju gados krasi pieauga biedrības biedru skaits. Ja 1960.gadā to bija 590, tad 1988. gadā jau 5600 biedru. Skaitliski vislielākās brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības pirmorganizācijas rajonā bija padomju saimniecībās “Madona”, “Liezēre”, “Lubāna”, kolhozos “Sarkanais stars”, “Vienība”, “Līdums”.
   Uz 1988.gadu biedrības rīcībā bija viss nepieciešamais aprīkojums, lai likvidētu jebkuru ugunsgrēku - 32 ugunsdzēsēju automašīnas un viens speciālais traktors, tai skaitā 12 automašīnas profesionālo ugunsdzēsēju vienību rīcībā, 20 - pārējos tautsaimniecības objektos, 137 dažādu marku motorsūkņi un 38 pielāgotas lauksaimniecības tehnikas vienības, kā arī cits aprīkojums.
    Lai cilvēki zinātu, kas jādara ugunsgrēka izcelšanās gadījumos vai rūpējoties par to novēršanu, padomju laikos biedrība kolhozos, sovhozos un citās organizācijās un uzņēmumos organizēja dažādas nodarbības, konkursus, kā arī ugunsdzēsēju komandu sacensības. Tāpat tika veikti ar ugunsdrošību saistīti ražošanas darbi, piemēram, dūmvadu tīrīšana, apkures ierīču ierīkošana un remontēšana, uguns dzēšamo aparātu piepildīšana, zibensnovadītāju un ugunsdzēsības signalizācijas uzstādīšana, elektrības iekārtu remonti un citi darbi.

Karogs

    Biedrība savu karogu ieguva tikai piecpadsmit gadus pēc tās dibināšanas – 1928.gada 28.maijā tika iesvētīts rīdzinieces Johannas Vītoliņas izšūtais biedrības karogs. Viņa karogu darināja bez maksas, un tikai pateicoties šim cildenajam solim biedrībai ir bijis iespējams tikt pie tik skaista un mākslinieciski izstrādāta karoga.
    Svinības notika Madonas parādes laukumā, to laikā karoga kātā tika iedzītas piemiņas naglas un ar goda zīmēm apbalvoti labākie biedrības darbinieki, tai skaitā ilggadējais  priekšnieks T.Bekers, pateicoties kura darbam kopš biedrības dibināšanas tā bija tikusi pie savām telpām, darbarīkiem, kā arī sava pūtēja orķestra.
    Taču ar karogu saistās vēl kāds interesants stāsts.
     Kad Madonai tuvojās 2. pasaules kara atpakaļvilnis, karogu, dodoties bēgļu gaitās, kā vislielāko dārgumu līdzi paņēma biedrības priekšnieks Jānis Zariņš. Viņš apmetās Kurzemē, Sabilē, bet, 1960.gadu beigās ar dzīvesbiedri pārceļoties uz ASV pie dēla ģimenes, paslēpa karogu bēniņos pēdējā dzīvesvietā; to zināja vēl tikai viņa brālēns Pēteris Belovs. Ierodoties ASV J.Zariņš šo noslēpumu uzticēja dēla Valfrīda ģimenei, piekodinot, ka tas var būt izpaužams un atklājams tikai brīvā Latvijā. J.Zariņš 1975.gadā devās viņsaulē, bet 1991. gadā dēla dzīvesbiedre Skaidrīte Plāte-Zariņa no Minesotas, ASV, atceļoja uz Latviju, noorganizēja karoga uzmeklēšanu un nodošanu Madonas muzejam. Uz karoga stāv rakstīts: “Sauc Dievu, ej tuvākam palīgā”.
***
    Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, mainoties ekonomiskajai situācijai – likvidējoties kolhoziem, paju sabiedrībām, Madonas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības darbība krietni saruka. Ja vēl 2003.gadā tajā bija četri cilvēki – valdes priekšsēdētāja Dzidra Bitaine (kas organizēja izglītojošo darbu rajona skolās un bērnudārzos), grāmatvede un divi dūmvadu tīrītāji, tad šobrīd tās darbība ir apsīkusi praktiski pavisam.