Zemnieki kokmateriālu sagatavošanas darbos pēc Otrā pasaules kara

Brigita Balode,
Madonas muzejs, Kultūrvēstures nodaļas vadītāja
1944./1945. gada ziemā, kad lielākajā daļā Latvijas bija atjaunota padomju okupācijas vara, zemnieki klaušu kārtā tika iesaistīti meža darbos ar mērķi atjaunot karā izpostīto tautsaimniecību un nodrošināt būvmateriālus komunisma jaunceltnēm.

Šī piespiedu mobilizācija meža darbiem bija viens no represiju veidiem pret Latvijas zemniekiem. Latvijas K(b)P CK un LPSR TKP 1944. gada 9. oktobra lēmums Nr. 81 paredzēja, ka mobilizācijai ir pakļauti vīrieši no 16 – 55 gadu vecumam un sievietes no 18 – 45 gadu vecumam. Individuālie zemnieki uzliktās saistības pildīja līdz 1949. gadam (pēc tam meža normas turpināja pildīt kolhoznieki līdz 1955. g. ieskaitot).

Katrai zemnieku saimniecībai, atkarībā no darbaspējīgo cilvēku skaita, bija noteikts meža materiālu izciršanas un izvešanas plāns. Lielākais darbu apjoms tika veikts rudens - ziemas sezonā, bet ciršanas un kokmateriālu izvešanas darbi pēc plāna risinājās arī vasarā.

Zemniekus meža darbiem organizēja pagastu izpildkomitejas un vietējās partijas organizācijas ar ciemu desmitu pilnvaroto starpniecību, pēc kolhozu nodibināšanas – kolhozu valdes un ciemu padomes. Sagatavotos meža materiālus uzskaitīja mežsaimniecības darbinieki.

Cirsmas atradās ap 20 – 50 un vairāk kilometru no dzīvesvietas. Zemnieki bija spiesti doties prom no savas saimniecības uz nedēļu vai ilgāk, ņemot līdzi izdzīvošanai un darbu veikšanai nepieciešamo (sev un zirgam).

Lai panāktu meža normu savlaicīgu vai paātrinātu (triecientempā) izpildi, izsludināja sociālistisko sacensību: par godu vēlēšanām, Staļina Konstitūcijas dienai, PSKP un LKP kongresiem vai apņemoties izpildīt piecgadi 4 gados. Uz cirsmām sūtīja aģitatorus, kuri informēja par politiskajiem notikumiem pasaulē un stāstīja par PSRS lielajiem sasniegumiem. Kā ietekmīgs ražības celšanas līdzeklis tika vērtēts uz vietas cirsmās izdotie „zibeņi un cīņas lapiņas”, pagastu izpildkomitejās- sienas avīzes ar labāko mežstrādnieku vārdiem.

Atlīdzību par darbu rēķināja pēc noteiktiem priekšrakstiem. Kokmateriālu vedējiem – vedējam un zirgam bija atsevišķs atalgojums. Pēc paredzētās normas izpildes klaušinieki saņēma izziņu, kas deva tiesības iegādāties rūpniecības preces 10% algas apmērā.

Katrs pilsonis reizē ar saistību rakstu saņēma arī brīdinājumu, kāds sods draud, ja nepildīs rīkojumu. Ja klausības netika izpildītas noteiktajā laikā, zemniekam aprēķināja soda naudu. Naudas summa bija jāiemaksā Valsts bankā 10 dienu laikā plus vēl jāizpilda paredzētā meža norma. Ja tas netika izdarīts, lietu nodeva Tautas tiesai. Lietas nonāca arī līdz reālai apcietināšanai. No darba atbrīvoja pagastu izpildkomiteju priekšsēdētājus, kas netika galā ar klaušinieku organizēšanu.

Pārmērīgi lielās meža normas, skarbie sadzīves apstākļi, pārtikas nepietiekamība spieda zemniekus meklēt dažādus ceļus, kā neļauties šai smagajai nastai. Vieni atteicās saņemt saistības rakstus, citi mainīja dzīvesvietu, vēl citi kļuva par strādniekiem, kas nebija pakļauti meža normām.

Piespiedu darbs smagos apstākļos par niecīgu atalgojumu, tālu no dzīvesvietas, stingrā uzraudzībā – galvenā asociācija šiem klaušu laikiem.