Senās Tālavas meži: mīti un vēsture

Regīna Valtenberga,
mag. hist., Valmieras muzeja vēstures speciāliste
„Uz Tālavas druvām un mežiem
Nakts pelēkus palagus klāj;
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.

Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā…”

Latviešu klasiķa Rūdolfa Blaumaņa balāde „Tālavas taurētājs” nav balstīta uz precīziem vēstures faktiem, jo zināms, ka Tālavas pēdējais valdnieks bijis Tālivaldis, nevis Miervaldis, kā minēts dzejolī. Dzejnieks izmantoja tautā populāro teiksmu par Tālavas varoni un 14 pantiņos uzbūra 13.gs. dramatisku senās latgaļu valsts Tālavas ainu.

Viens no psiholoģijas pamatlicējiem Karls Gustavs Jungs savulaik atklāja, ka katram cilvēkam ir personīgā zemapziņa, kur glabājas viņa paša pieredze, un kolektīvā zemapziņa, kas satur visas cilvēces pieredzi. Noglabāto simbolu-zīmju valodu atmodina - leģendas, pasakas arī mīti, kā arī mākslas, mūzikas un literārie darbi.

Vēsturiskais fakts, kas attēlots balādē ir seno latgaļu valsts. Tālava (Tolova, Tholowa; latgaliski: Tuolova). Par tās vēsturi ziņu nav daudz: Tālavas vārdu piemin arābu ceļotājs Ibn el Fardi.( Ibn el Vardi) balstoties uz daudz senākiem dokumentiem pirms vācu laikiem - kā ortodoksai ticībai piederīgo zemei Atlavu ar galveno pilsētu Taluvai Talvu. Pleskavas un Novgorodas hronikās Tālava saukta vienīgi par Atzeli (Očela).

Tomēr tuvākas ziņas par Tālavas vēsturi iegūstam tikai 13. gs. sākumā no Latviešu Indriķa hronikas un dokumenta par Tālavas dalīšanu 1224. gadā. No dalāmās grāmatas noprotams, ka Tālavā ietilpa arī Smiltene, Dzērbene, Piebalga, Gulbene, ar Tālavu bija saistītas arī Gaujiena(jeb Atzele), Bērzpils, Ābelenes un Pietālavas (jeb Abrenes) novadi – tātad tagadēja Ziemeļvidzeme un Ziemeļlatgale.

Meži mūsu senčiem bija dzīves vieta, iztikas un preces objekts. Visvairāk mežu izmantoja ēku celtniecībā. Senās Tālavas teritorijā priekšstatu par meža izplatību un koksnes pielietošanu cilvēku sadzīvē sniedz arheoloģiskajos izrakumos iegūti atradumi, bet rakstiskie avoti konkrētas ziņas sniedz tikai sākot no XVI gs. No skopām ziņām tomēr var secināt, ka Vidzemes pusē (Tālavā) ēkām plaši lietota egle: izrakumos Kauguru Pekas kalnā atklātajai ēkai izmantota tikai egle, bet Raunas Tanīskalna ēkām izmantota priede un egle. Atrastie kuģu, laivu fragmenti liecina par ozola, melnozola izmantošanu. Viena no visnozīmīgākajām precēm bija zvērādas, tad vasks, kas bija dārgāka prece, arī medus, pelni, sveķi, darva. Līdumu saimniecībā ik gadus sadedzināja lielas meža platības.

Latviešu Indriķa hronika min tumšos un plašos egļu mežus ap Imēru, Trikātu, Braslas upi, Gauju, Beverīnas pili līdz Igaunijai un tālāk ziemeļu virzienā.

No 1200.g. līdz 1500.g. meža preces bija galvenā  tirdzniecības sastāvdaļa, īpaši ar rietumu zemēm. Livonijas laikā mežam vislielākos postījumus nodarīja vietēja saimnieciskā darbība, tomēr ainava kopš Tālavas laikiem, acīmredzot maz atšķīrās.

Mūsdienās Latvijā pusi teritorijas sedz visdažādākie meži un tajos atrodas daudzi dabas un kultūrvēsturiskie objekti, t.sk. mitoloģiskie akmeņi un pilskalni, bez kuriem nav iedomājami Latvijas, arī Tālavas meži.

Igauņu tulkotājs, vēstures pētnieks Reinis Seps iztulkoja islandiešu sāgu „Vecā Ēda”. Teiksmaino Mirgardes zemi ar tumšiem siliem un plašiem laukiem aprakstītu sāgā, viņš redz Tālavas un Sakalas bijušajās teritorijās - no Valmieras līdz Vīlandei.

Teiksmas Tālavas teritorijā visvairāk piemin Zilo kalnu, sauktu vēl par Dieva kalnu. Saglabājusies teika, par to, ka tieši šajā kalnā priesteris Alebrands gaidījis, kuru kāju pacels baltais zirgs, lai pieņemtu lēmumu kristīt pagānus vai ne, un kurā no reliģijām. Pēc G. Merķeļa poēmas „Vanema” te atdusas pēc kaujas ar krustnešiem kritušie Imants, Kaupo. Nu jau leģendārā gaišreģe un dziedniece Zilakalna Marta norādījusi pat vietu, kur apbedīti divi ļoti nozīmīgi cilvēki.

Tagadējos mītos iedibināts uzskats, ka Zilākalna galā bijusi senču kulta vieta ar svētbirzi, svētavotu un te apglabāti arī mirušie. Arī mūsdienās Zilaiskalns ir mežu ielokā un pašu kalnu klāj 7 ha liela liepu audze, tā esot lielāka Vidzemē. Zilaiskalna apkārtne atrodas Latvijas Valsts Mežu pārvaldījumā.

Tautas gara mantās plaši minētas svētbirzis un svētkoki. Tādas birzis Tālavas teritorijā bijušas Gulbenes pusē, Zilaiskalnā, Elku saliņa Valmierā, Mazsalacā. Šādas audzes mūsu senči saudzēja gadsimtiem ilgi. Pēc izciršanas XIII gs tās centās atjaunot no jauna. Svētaudžu un svētkoku iznīcināšana neiespaidoja Senlatvijas, Tālavas mežainību, bet iespaidoja cilvēku attieksmi attiecībā pret mežu – aizvien vairāk ļaudis sāka uztvert mežu un kokus kā izmantošanas un patērēšanas objektu.

Kādreizēju Tālavas un Sakalas valstu pierobežu pilsētas Rūjienas centrā kopš 1937. gada rūjieniešu mieru sargā tēlnieka K. Zemdegas Somijas granītā veidotais piemineklis "Tālavas taurētājs". Tautas dotais nosaukums izrādījies noturīgāks par autora doto: "Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis" jeb Brīvības piemineklis:

“Mans zelts ir mana tauta, 
Mans gods ir viņas gods!
Kas postīdams viņu šausta,
Uz pekli lai rauj to jods!”