Mežs un meža darbi novada rakstnieku tēlojumā

Dace Zvirgzdiņa,
Madonas muzeja literatūras sektora vadītāja
Kādreizējā Madonas rajona teritorija saistīta ar vairāk nekā 150 literātu vārdiem, kas šeit dzimuši, mācījušies, dzīvojuši un strādājuši vai dara to pašlaik. 

Mēs esam mežains novads un saskarsme ar to ikvienu tikai bagātina. „Meži vien… Meži vien… Meži vien… Egles un priedes kūpina zilganu dūmaku pretī debesīm. Bērzu jaunaudzēm pārmests violeti brūns, tīrs pavasarīgs miglojums. Galotnes, galotnes, galotnes, it kā no lidmašīnas lejup raugoties…” – tā mūsu puses ainavu rāda Ilze Indrāne. 

Referātā apskatīts meža ainavu, meža darbu 20.gs. sākumā un 1950.-1960. gadu kolhozā, 19.gs. otrās puses muižas un zemnieku meža īpašumu savstarpējo juridisko attiecību starp baroniem, mežsargiem un zemniekiem, noteikumu pārkāpumu, mežsargu godaprāta un pērkamības problēmu tēlojums rakstnieku novadnieku prozā. 

Daba

Detalizētus meža ainavu aprakstus lappuses un divu garumā atrodam Augusta Saulieša (Plikausa, 1869.g. Grašu Sauliešos – 1933. turpat) stāstos un novelēs. Ieskatam negaisa tēlojums stāstā „Pērkons” (1902), Madonā līdzīgu paši piedzīvojām 2010. gada 8. augustā: 

​„Nošķīst balta, lokana uguns strāva; iestājas baidīgs klusums, bet nava ilgi, kad šalkoņa sākas no jauna, pērkoņa graudieniem dobji dimdot varenajā kara troksnī. Staltās, varenās egles liecas kā pātagu kāti. /../ Sīkajiem kokiem un krūmiem pa gravu brīžam pāriet tā kā drebuļi; viņi notrīc, sakustas un ar bailēm vēro cīņu augšā, kur egles kopīgi turas pret savu ienaidnieku – negaisu. Liekas, ka brīžam arī stiprās egles padodas izmisumam. Varbūt viņas satriec skats, kas redzams vienos gravas sānos. Tur stāvēja stalta un varena egle, bet nu no viņas redz tikai baltu, atskabargainu stumburu.” 

Saulietim mežs ir svētums. 1915.gadā jaunai dzīvojamai mājai viņš pērk kokmateriālus, jo tēva lolotos kokus negrib izzāģēt (vēstule A. Bērzkalnei 1915.g. 5.febr.). Meža saudzēšanai viņš pieskaras lugā „Pret ziemeļiem” (1911). Eglāju mirušā saimnieka znots pārdod mežu. Pret to velti iestājas jaunākā meita Sniedze un vecāmāte (Gribētos gan, lai mani no šenes aizved ne gar kailām pakalnēm, bet caur zaļu egļu mežu...). 

Rūdolfa Blaumaņa (1863. g. Ērgļu muižā – 1908. g. Takaharju, Somijā) dabas apraksti ir daudz koncentrētāki. 
 
Ilzes Indrānes (1927.g. Lazdonas pag. Ciskānos) daiļradē mežs un koki vienmēr ir pamanāmi tēli. Visvairāk meža klātesamība izjūtama romānā „Putnu stunda” (1996) ar Krustkalnu kalnaini fonā. 

​Meža darba smagums visskaudrāk atklājas Oskara Rihtera (Joass, 1898. Lubānas pag. Apogos – 1938. PSRS) daiļradē. Viens no iemesliem, kas viņu noveda uz sarkanā partizāna – terorista ceļa, bija nabadzība un pārāk smagais darbs bērnībā. Erņa ikdiena romānā „Meži šalc” (1936) atbilst paša izdzīvotajam. Apģērbs –„sveķainas bikšeles, ceļgalos un dibenā salāpītas, un krekliņš, kuram arī ielāps uz ielāpa”; ēdiens – „tas pats, kas bija vakar, aizvakar, pagājušo nedēļu, pērn, aizpērn – putra. Ūdenī vārīta, ar Eglītienes nokāsto pienu atšķaidīta. Putra, kurā putraims putraimu gūsta.”

​Par godīgumu zemnieku, mežsargu un muižnieku attiecībās runāts jau pirmajos R.Blaumaņa stāstos„Aizvien lillā!” un „Spijēnos” (abi 1888). Mežkungs apsola Slaucējam notaksēt par 2700 rubļiem kokus, ko varētu cerēt pārdot par 4 tūkstošiem, no peļņas 300 jādod mežkungam. 
Mežsarga attieksmi pret saviem pienākumiem un zemniekiem tēlo arī mazāk populārs R.Blaumaņa stāsts „Taužu tēva pārskatīšanās” (1906). Pēc kārtējās „pārskatīšanās” robežu ziņā mežsargs pierāda viņa vainu un pēc krietnām pusdienām pieņem Taužu tēva sniegto desmitrubļu gabalu. Taču zemnieks ir vēlreiz pārskatījies: mežsargu bija noturējis par tādu, kas ņem kukuļus un cieš klusu, bet – tas ņēma kukuļus un darīja tomēr savu pienākumu. Vainīgajam jāmaksā sods. 

Saturā ietilpīgākā ir R.Blaumaņa novele „Andriksons” (1899). Andriksona tēvs savulaik atstājis augam ozolus, ko dēls uzskata par savu mantojumu un dažus nocērt. Barons liek viņam kā pircējam par kokiem maksāt, bet lepnais zemnieks atsakās no barona žēlastības: „Tie pāra simts rubļu mani nespiedīs kārt ubaga tarbu savā kaklā. Lai viņi aiziet, kur tikpat daudz citu simtu sagulušu.” Atpakaļceļā Andriksons iesviež sausajā silā sērkociņus. Taču paša bērni no rīta aizgājuši ogās, un tieši barons tos atrod. Andriksonam ir tā, „it kā kad viņš savu dzīvību no barona rokām saņemtu atpakaļ”. 

Psiholoģiski niansētajā novelē saduras juridiskās, sociālās un morālās tiesības. Blaumanim visbūtiskākā ir ētika, Andriksons iekšēji soda pats sevi, un tas ir bargāk, nekā viņam varētu tiesa piespriest naudā.

Meža ugunsgrēku un tā dzēšanu rāda I. Indrāne romānā „Putnu stunda” (1996).

Jānis Sārts (J.Apsītis, 1905.g. Kalsnavas Dūdumos – 1980.g. turpat) romānā par jaunsaimniekiem „Meža miers” darba procesam diemžēl tikpat kā nepieskaras, tikai piemin, ka tas vai tas izdarīts. Romānā „Vārti” (1966) rādīts kolhozs 1960.gadu sākumā, kad aktuāla bija ar krūmājiem aizaugušo platību atgūšana. Meža darbos piedalās jaunieši romānā „Saulgrieži” (1969).

​Arī jaunās prozaiķes liepkalnietes Lindas Šmites darbos „Krustceļinieki”, „Ogrēns – upes zēns” un „Ar māju plecos” dzīvo meži. Dzīvo literatūrā un, cerēsim, turpinās dzīvot arī dabā.


Literatūra: 
R.Blaumanis. Kopoti raksti., 1. -3. sēj. / Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība, 1958.
Indrāne I. Cepure ar kastaņiem. /Rīga: Liesma, 1966.
Indrāne I. Putnu stunda. / Rīga: Karogs, 1996.
Rihters O. Meži šalc. / Rīga: Liesma, 1979.
Saulietis A. Aiz sniega un tumsas. / Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1958.
Saulietis A. Raksti. Savā sētā. Desmitā grāmata. Lugas. / Rīga: J.Roze, 1926.
Sārts J. Saulgrieži. /Rīga: Liesma, 1969. 
Sārts J. Vārti. /Rīga: Liesma, 1966.
Šmite L. Ar māju plecos. / Rīga: a/s „Lauku Avīze, 2010.
Šmite L. Krustceļinieki. / Rīga: a/s „Lauku Avīze, 2009.
Šmite L. Ogrēns – upes zēns. / Rīga: SIA Skola un Ģimene, 2009.