Kur medīja prinči?
Medību tradīcijas Valmieras novadā 18./19. gs.


Ingrīda Zīriņa
mag. hist., Valmieras muzejs
Medību parki Krievijā nāca modē ap 1751. gadu, kad par galma oberjēgermeistaru iecēla bijušo galma maršalu Semjonu Kiriloviču Nariškinu. Galma mednieku korpusu pārkārtoja un modernizēja, ietērpjot greznās uniformās – zaļās jakās ar zeltītām pogām, no kuru reljefiem ar zvēru galvu attēliem varēja noteikt katra korpusa locekļa amatu un pakāpi. Medību ceremonijas greznībā pārspēja visu līdz tam Eiropas valstu galmos redzēto, un par Krievijas galma medībām sajūsmināti rakstīja ārvalstu sūtņi un ceļotāji. Medību mūziku uzlaboja, izveidojot sevišķu mednieku orķestri ar pāri par 35 dažādi tonētiem medību trofeju ragiem. Orķestrantus korpusā pieņēma un audzināja jau no zēna gadiem, tāpat kā citus medību speciālistus. Plaša instrukcija regulēja medību norisi.

Valmiermuižas (Wolmarshof) īpašnieks, Dānijas karaļnama atzara pēctecis, Šlēsvigas – Holšteinas – Zonderburgas - Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs (1697-1775) Pēterburgas galma medību tradīcijas ieviesa savā Vidzemes īpašumā. Tā pusversti uz rietumiem no pils izveidoja Iršu parku. Tā teritorija mūsdienās aptvertu 50 hektāru. Ar izturīgu baļķu žogu apjozto platību sadalīja iecirkņos. Neražas vai sliktajos gados mežsargi medībām papildus piegādāja stirnas un briežus, kuru nekad netrūka muižas lielajos mežos. Atsevišķi iekārtoja iecirkņus fazānu audzēšanai. 19. gs. beigās parka krāšņuma vairošanai fon Lēvenšterni iegādājās Belovežas sumbru pāri. 

Medību parka nosaukumi mainījušies vairākkārt: 18. gs. beigās, Bekas prinča laikā lietots apzīmējums zvēru dārzs Thiergarten. Vēlāk, paralēli šim sāka lietot nosaukumu Iršu dārzs (vācu valodā staltbrieži Edelhirsch). Vietējie zemnieki to vienkāršoja, latviskojot par Iršu parku un Iršu dārzu. 

Dižciltīgās medības ilga vairākas dienas. Tajās šāva briežus, stirnas un mežacūkas, bet putnu medībās – fazānus, medņus, dzērves un gulbjus. Pakāpi zemākas skaitījās zaķu, lapsu un vāveru medības, bet ar plēsīgo zvēru medīšanu augstdzimtības nenodarbojās, uzskatot tās par muižniekiem necienīgām. Lai medībās nomedīto varētu ar ērtībām baudīt un nenosaltu, rokās turot bisi, līdzi kungiem devās sulaiņi, pavāri un muzikanti!

32 verstis no Valmiermuižas (Wolmarshof), Valkas apriņķa robežās aiz Strenču pasta stacijas, atdalīts ar Ēveles un Lizdēnu īpašumiem, Gaujas krastā, pletās Oliņu Lielais mežs. Ar visbagātāko savvaļas medījumu visā Baltijā! 

19. gs. otrajā pusē, pilī iekārtoja īpašus apartamentus dižciltīgo viesu nakšņošanai. Ja tie uzturējušies vairākas dienas, labprāt apmeklējuši un medījuši ne vien tuvējā Iršu parkā, bet devušies tālākā izbraucienā uz Oliņu Lielo mežu : tā divās medību sezonās piedalījies 1875. un 1876. gadā Prūsijas karalis Frīdrihs Kārlis, 1882. gadā medībās pabijis Krievijas cars Aleksandrs II. 1908. g. Valmiermuižā viesojās Prūsijas karaliene Luīze. 

Pēdējais Valmiermuižas īpašnieks Karls Otto Edgars fon Lēvenšterns (Carl Otto von Loewenstern;1853-1902) iemūžinot vēsturiskās medības Oliņu Lielajā mežā, netālu no pasta ceļa un Bērza pusmuižiņas, uzstādīja obelisku ar iekaltu tekstu: „Viņa Imperatora Augstībai valdniekam Lielkņazam Vladimiram Aleksandrovičam šeit labpatikās medīt 1882. gada 16. un 17. decembrī”. 

20. gadsimta sākumā Iršu dārzs - populāra Valmieras pilsētas un apkārtnes iedzīvotāju atpūtas vieta, kur notika dažādi pasākumi un dejas. 1887. gada jūnijā te notiek Valmieras apriņķa dziedāšanas svētki. 

Pirmā pasaules kara laikā nodedzināja Valmiermuižas pils jauno korpusu, bet zvēru dārza iemītniekus izšāva 1918./1919. gada aukstajā „bada” ziemā. 1935. gada tautas skaitīšanā uzrādīts, ka Iršu dārzs pieder Zemkopības ministrijai. 

Otrā pasaules kara laikā, pēc vāciešu ienākšanas, netālajā cietumā izveidoja koncentrācijas nometni „Valmieras EG” (saīsināti EG). 1941.gada rudenī, kādreizējā muižas medību parka teritorijā nogalināja vairākus desmitus tā saucamo „komunistu līdzskrējēju ”, - dažādu tautību Valmieras un Cēsu apriņķu pilsoņus, kuriem inkriminēja aktīvu sadarbību ar padomju režīmu. Iršu parka teritorija oficiāli nebija slēgta, tomēr vietējie iedzīvotāji tajā vairījās uzturēties pat dienas laikā. 

Pēc kara parks dzīvoja savu, savrupu dzīvi, pakārtotu jauno saimnieku –Vissavienības vīriešu stingrā režīma cietumam. Formāli parku padomju varas laikā 1950.-1970. gados pārraudzīja vietējā padomju saimniecība „Valmiera”, bet faktiski lielāko daļu teritorijas apsaimniekoja cietums. Pārbūvētajā medību namiņā, īrnieki bieži mainījušies, dzīvojuši cietuma uzraugi un darbinieki.