Dažas ainas iz Vidzemes zemnieku sadzīves ar mežu
​19. gadsimta otrajā pusē


Uģis Niedre,
dr. hist., Rīga
Mežam vienmēr bijusi nozīmīga vieta Vidzemes (citu latviešu apdzīvoto apgabalu arī) zemnieku dzīvē, saimnieciskajā darbībā un izdzīvošanā. Arī šobaltdien.

Mežs sargāja, gādāja patvērumu - būvkoki ēkām, materiāls sētām un žogiem, siltumu – malka, žagari, skali gaismai, sadzīves lietas, darbarīki, transporta līdzekļi. Mežs gādāja iespēju, to nocērtot, ierīkot jaunu aramzemi.

19. gadsimtā Vidzemē mežs piederēja muižai, mazāk valstij. Ap 70% no kopplatības pirmajai, ap 11% otrai. Tomēr – gan vienu, gan otru īpašumu zemnieki stūrgalvīgi uzskatīja par visiem piederošu – kopīpašumu.

Pirmās plašākās ziņas par mežu stāvokli Vidzemē un ieteikumi tā sargāšanai un vairošanai atrodami 1690. gadu zviedru ierēdņu veiktā arklu revīzijā. Materiālu 1930. gadu beigās apkopojis privātdocents P. Sarma. Tur rakstīts arī par Madonas apkārtni - šejienes meža novads samērā bieži apdzīvots un tanī jūtams lietkoksnes trūkums.

Pirmie man zināmie likumi latviešu valodā, kuri tieši saistās ar zemnieku vajadzībām un darbību mežā, tipogrāfiski iespiesti XVIII-XIX gs. mijā izmantošanai konkrētu muižu vai administratīvo novadu robežās (Inčukalna, Vangažu un Kokneses, Stukmaņu muižām).

Par kokiem daudzrunīgas ir rindas no Veckalsnavas muižas kontrakta ar saimniekiem-rentniekiem 1820. gadā: ... tos pie mājas stādītus meža kokus un taupītas birzes no visādas skādes sargāt [pienākas]... kur krūmi un žagari, tos no grāvju un tīrumu malām līdz 6 pēdām tālumā nocirst, notīrīt... Kontrakta saturs izteikts 10 lapaspusēs un 15 dažāda garuma punktos. Nocitēšu vēl dažus, kas arī neviļus saistās ar mežu un muižas kultūrdevumu Vidzemes zemnieka izpratnē nākamajās paaudzēs par to kādai vizuāli jābūt sētai:... ja saimnieks pats pie savām ēkām un starp tādām no uguns visvairākāk bailīgām kā pirts, nams un tā joprojām, vēl citus meža kokus stādīs jeb vītolus dēstīs, tad viņš par to taps izteikts kā viens labs mājas kopējs... Ka tiem saimniekiem vēl kāds labums būtu, no kā vairāk naudas varētu pelnīties  un sevim gādāt, tad top vēlēts, ka katram asmītniekam [astotdaļ arkla zemes],kam derīga zeme iraid, ikgadā 3 nepotētus āboļu kokus būs stādīt un tos arī kopt; par to potēšanu gan muiža gādās un zinās.

Likumi priekš Vidzemes zemniekiem - 1804. gads, 72. pants: Kad uz muižām, kur kungiem ir mežs, pašam zemniekam iekš savas zemes meža nebūtu pēc siltuma un pēc būvēšanās, tad zemniekam šī vajadzība bez maksas nāk no kunga meža tā kā tas viņam arī līdz šim ir bijis, bet no kunga meža malkas pārdot, tas viņam ir aizliegts.

Jāatzīmē, ka zemnieks - saimnieks faktiski ir sētas termiņrentnieks, lietotājs. Rentes noteikumi paredzēja, ka viņam jāuztur pienācīgā kārtībā ēkas, žogi, tīrumi, lauki, viss kustamais un nekustamais inventārs. To regulāri pavasaros pārbaudīja muižas pārvaldnieks vai vagars.

Likumi Vidzemes zemniekiem doti - 1819. gads (dzimtbūšanas atcelšana), § 484: Rentes devējam pienākas rentes ņēmējam bez malkas dot, kas ir vajadzīgs pie būvēšanas, ja šis vajadzīgu ēku vai tīri no jauna grib uzbūvēt vai arīdzan citu godīgi izlāpīt. Tomēr tie salmi priekš jumtiem rentniekam ir jādod.

Likumi par Vidzemes zemnieku zemes turēšanu un dzīvošanu - 1849. gads (zemnieku māju izpirkšana dzimtsīpašumā) 11. lpp.: Pārdevējs pa tiem pirmiem 6 gadiem (pēc izpirkšanas) malku un lietaskokus bez maksas ierāda tik daudz kā līdz šim devis. Pēc šiem sešiem gadiem pircējs malku un visa veida kokmateriālus gādā par personīgiem līdzekļiem.

Mežu patērēja zemnieks, bet lielākotiesu, protams, muiža. Zemniekam, galvenais patēriņš, ja nevajadzēja būvkokus, bija apkurei malka. Jākurina māja, pirts, rudeņos rija. Vidēji liela – ap 30 ha saimniecībā gadā nepieciešams ap 5 asis, t.i. ap 20 kubikmetru malkas. Jāatzīmē, ka bezskursteņa krāsnīs, kādas Vidzemē bija līdz 19. gadsimta 20., 30. gadiem nepieciešams 1/3 mazāk malkas vajadzīgajam siltumam. Ēdiena gatavošanai lielākoties izmantoja žagarus. Muižai mežs arī nepieciešams būvēm, ēku remontiem, apkurei, bet daudz lielākos apjomos. Taču muižās pastāvēja ražošanas nozares, kas mežu burtiski aprija. Alus un degvīna brūži, ogļu, darvas dedzinātavas, ķieģeļcepļi, kaļķu cepļi, glāzšķūņi [stikla ražošana]. Muiža ieinteresēta arī mežu pārdot. Ar dzelzceļa, papīrrūpniecības attīstību, pilsētu un vispār rūpniecības attīstību 19. gadsimta vidū un otrā pusē koksnes pieprasījums vietējos un ārzemju tirgos strauji auga. Mežu vēstures pētnieki norādījuši: īpatnība 19. gadsimtā tāda, ka muižas mežu izcērt divos gadījumos. 1. Līdz gadsimta vidum labība nesa lielāku peļņu kā kokmateriāli. Mežus cirta, nolīda, lai ierīkotu tīrumus, jaunas rentes vietas zemniekiem. 2. Gadsimta otrā pusē labības cenas krīt (Amerikas un Kanādas labība, tur saimniecības mehanizācija), kokmateriāliem cena strauji aug – dzelzceļi, šahtas un būvapjomu pieaugums.

Tāpēc muiža mežu cieti sargāja, arī no muižu nomniekiem. Viņiem paredzēti stingri noteikumi meža izmantošanā un izstrādē. Vijciema mežu valdes noteikumos bruņniecības muižās 1878. gadā paredzēti § arī zemniekiem: Malkas un būvkoku izvešanai sūtītie ļaudis nedrīkst mežā ņemt līdz cirvi..., aizliegts bez atļaujas mežos plēst lūkus, mizas, tāsis,  sūnas, zāli, lasīt sēnes, ogas, vākt riekstus, izrakt koku dēstus, ņemt smiltis, granti, mālus..., bez atļaujas liegts ganīt lopus, ganiem kurt uguni mežā, pirms Jēkabiem ņemt līdz suni (mežsargam ir tiesības suni nošaut)... Noteikumi paredzēja arī koksnes izciršanas laiku: būvkoki un lietaskoki cērtami oktobra, novembra, decembra, janvāra mēnešos. Malka – martā un aprīlī.

Daļa minēto likumu, norādījumu, rīkojumu paragrāfu un punktu meža lietās viļus neviļus nosaka dabas aizsardzību. It kā muižas savtīgās, bet, kā tālā nākotnē izrādījās – vispārības un toreizējo zemnieku-saimnieku, rentnieku pēcnākamo paaudžu interesēs.

Zemniekam nereti vajadzēja vairāk no meža par muižas ļauto. Vajadzēja plēst lūkus vīzēm un saitēm, lobīt krijas un tāsis cibām un vācelēm, raut maigās un jaunās skujkoku saknītes groziem un pūriņiem, atrast idrainu resnu egli bišukokam, labāku materiālu silēm un vienkočiem, resnu apsi laivai, bērzu karotēm un kausiem. Pirmsindustriālā laika vajadzību no meža daudz.
 
Gadsimta otrajā pusē māju izpirkšanas par dzimtu kontrakti ar muižu neparedzēja, ka viņam ir mežs.

Kas atlika zemniekam – saimniekam? Paņemt vajadzīgo, nepieciešamo muižas mežā. Viņi par zagšanu tādu paņemšanu neuzskatīja. To liecina pagasta tiesu protokoli. Nekur citās zādzības lietās meža zadzēji nav minēti. Un zagļus jau muiža neturētu par saimniekiem mājās. Tātad arī muiža meža zādzību neuzskatīja par īstu zagšanu. Zemnieks paņēma-nozaga ne otra tāda paša īpašumu, bet muižas mežā, kuru viļus neviļus turpināja uzskatīt par visiem piederošu – Dieva gādātu un audzētu.

Beigās citēšu izrakstu no populārās avīzes Balss 1907. gada 81. Nr., 7. aprīlī. Raksta nosaukums: Mežu postīšanas lietā.

„Tagad mežus nocērt un neizstrādātā veidā mežu materiālu izsūta uz citurieni. Bet mežu materiālu izstrādājot dažādos ražojumos un iegūstot divas līdz trīs reizes lielākus ienākumus par to, sagādātu  vietējiem iedzīvotājiem darbu priekš ilgiem laikiem. Mūsu zemītes un visu vietējo iedzīvotāju labklājības un drošas nākotnes labad šis apstāklis pelna ievērību.” Vairāk par 100 gadiem apkārt, bet atkal esam turpat. Komentāru nav.

Izmantotā literatūra
“Latvijas mežu vēsture”, Rīga, 1999.
“Dažas ziņas par Vidzemes mežu stāvokli pēc 1690. gada arklu revīzijas datiem”, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Raksti, I. sēj., 2. Nr., Jelgava, 1940.
U. Niedre “Mājvieta”. Rīga, “Zinātne”, 2004.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 218. fonda 2. apraksta materiāli par zemnieku sētu iepirkšanu un pagasta tiesu materiāli.