Ēkas mežu darbiniekiem

Ilze Gaujēna
mag. hist., Madonas muzeja galvenā speciāliste
Ēkas mežu darbiniekiem ir gan dzīves, gan darba vietas, nereti celtnes izmantotas abiem mērķiem, daudzas no tām izmantotas ļoti ilgstoši. 

Meža apsaimniekošanu veic cilvēks, savukārt cilvēks nevar iztikt bez mājokļa un meža darbinieku mājas, protams, radās līdz ar nodarbošanās rašanos. Parasti tautas sarunvalodā, nespeciālistu lokā cilvēkiem, kas nodarbojas ar mežsaimniecību, ir viens apzīmējums – mežsargs. Šis vārds norāda uz visas nozares izcelsmi – meža sargāšanu un būtībā mežsaimniecības nozares uzdevumu kā senāk, tā mūsdienās.

Senlatvijā mežs, domājams, ir bijis kopīpašums un līdz ar to nebija nepieciešams mežsargs un speciālas viņa dzīvesvietas. Mežs kā īpašums sāka izdalīties 13.gs., bet 14.-16.gs., kad muižnieki varēja gūt no tā peļņu, to sāk intensīvi izmantot. Mežsarga amats sākotnēji saistās ar kunga medību meža kā medību vietu nevis mežu apsargāšanu. Ziņu par tik seniem mežsargu mājokļiem mūsu novadā nav. Iespējams, daļā gadījumu mežsargu mājas vietas turpat bijušas arī senāk, bet līdz mūsdienām saglabājušās ēkas ir būvētas 19. gs. II pusē. Tās lielākoties ir saistītas ar privātmuižām, un var iedalīt 2 grupās – muižas kompleksā esošas mežkungu mājas (Cesvaine, Meirāni, Liezēre) un mežsargu mājas ārpus centriem (Kusas „Virsaiši”, Liezēres „Gārņi”).

Jaunizveidotā Latvijas valsts dibina Mežu departamentu (1919.g. februārī Liepājā) un agrārreformas rezultātā kroņa, kā arī lielākā daļa privāto un mācītājmuižu īpašumu tika iekļauti valsts zemes fondā, kopā ar mežu. Bet meža darbinieki visbiežāk palika tie paši un arī viņu dzīves un darba vietas. Tādējādi bijušās muižu mežkungu vai mežsargu mājas nonāca valsts īpašumā un tālāk Mežu departamenta pārziņā un bieži vien turpināja savas funkcijas (Cesvaine, Lubāna, Liezēre). Liela daļa šo ēku izmantotas arī pēc II pasaules kara. 

1925.g. iznāk likums, kurā noteikts, ka Kroņa mežsargu māju lietotājiem ir tiesības tās izpirkt, bet, nepieciešamības gadījumā atsevišķas telpas var paturēt mežsarga dzīvoklim. Tika noteikts, cik lielai ir jābūt mežsarga dzīves vietai. Ja mežsarga saimniecība ir lielāka par mežu resora noteikto normu, pārpalikušo var atdalīt un nodot citam īpašniekam. 

Meža darbiniekiem tika piešķirti dienesta dzīvokļi – tā parasti tolaik ir māja vai tās daļa. Noteikumos par dzīvokļu piešķiršanu valsts civilresora darbiniekiem teikts, ka dzīvoklis par brīvu pienākas mežu revidentam, virsmežzinim, kancelejas darbiniekiem, iecirkņu mežziņiem un mežsargiem. Atkarībā no darbinieka kategorijas 1-2 istabas, ja abiem - sievai un vīram pienākas, tad piešķir tikai vienu dzīvokli. Malku piešķir par brīvu pēc noteiktām normām. Ja apdzīvojamā platība bija lielāka un to nebija iespējams ierādīt citam darbiniekam, tad par liekajām istabām jāmaksā 5 Ls mēnesī. Normēts bija arī elektrības patēriņš.

Tiek arī konstatēts, ka mežu darbinieku ēkas ir sliktā stāvoklī un esot izjūtams telpu dzīvošanai un darbam trūkums. Tādēļ apdzīvotas jau esošās un būvētas  jaunas mājas pēc speciāliem paraugprojektiem. Viens no šādiem paraugprojektiem īstenots Ļaudonas „Viršos”.

Mainoties varām 1940.g. un pēc tam 1944. – 1945.g. atkal visi meži nonāca valsts īpašumā, un līdz ar to arī vecās mežinieku ēkas.

Dažviet mežniecības tika iekārtotas iepriekš dzīvojamajās mājās vai citās ēkās. Nedaudz vēlāk plaši tika būvētas arī jaunas, modernākas gan administratīvās, gan dzīvojamās ēkas pēc visaipadomju savienībai izstrādātiem standartprojektiem. 

Pēc neatkarības atgūšanas meži un mežsaimniecības īpašumi kļuva par  neatkarīgās valsts īpašumu. Tāpat kā iepriekš - lielākā daļa ēku turpināja pildīt savas funkcijas. Interesanti, ka 1992.g. „Meža Dzīvē” parādās ieteikums meža darbinieku māju būvniecībā izmantot brīvvalsts laikā izstrādātos paraugprojektus un ieteikumus. Nedaudz vēlāk daļa dzīvojamo māju un dzīvokļu tika nodoti privatizācijai. Ar laiku dažādu teritoriālo izmaiņu un apvienošanas rezultātā daudzas mežniecību ēkas arī vairs nebija nepieciešamas un tās tika nodotas citām institūcijām. Rezultātā Madonas virsmežniecība nesen pārcēlusies uz jaunām telpām, atgriežoties pie pārbaudītām vērtībām – bij. Biržu muižas pārvaldnieka mājā.

Ēku arhitektūra:
Muižas mežniecību mājas, kas ietilpa muižas kompleksā - Cesvainē celta pēc būvtehniķa B. Elpera skices 1889.gadā. Tā ir koka ēka, interesants eklektikas paraugs un tiek atjaunota. Savukārt Liezēres mežkunga māja, lai arī gan arhitektoniski nav tik interesanta un šobrīd ir ļoti bēdīgā stāvoklī, bet ir viena no ļoti retajām celtnēm novadā, kurā ir manteļskurstenis.

Mājas, visbiežāk dzīvojamās, kas celtas 19.gs. II pusē – būtībā mūsu pusei raksturīgas zemnieku sētas. Vecāka un ļoti rets paraugs ir Liezēres „Gārņi” kas ir līdz mūsdienām labi saglabājusies dzīvojamā rija.

​Atsevišķas ēkas dažādos laikos, kas sākotnēji celtas citai vajadzībai – Zelgauskas pils, privātmājas, Virānes tautas nams u.c.

Pēc paraugprojektiem celtas ēkas – Ļaudonas „Virši”, Aiviekstes pludinātāju māja un citas padomju laika būves – gan dzīvojamās, gan administratīvās ēkas.
Pēdējos gados nav vērojama tendence būvēt jaunas ēkas.

Izmantotie avoti:
Muzeja krājuma materiāli
V. Grūbes, A. Auziņas atmiņas
Izmantotā literatūra:
Latvija 19.gadsimtā. Vēstures apceres.R. 2000.g.
Latvijas mežu vēsture. R., 1999.g.
Rokas grāmata mežkopjiem. R., 1939.g.
Valsts mežsaimniecībai 15 gadi R., mežu departamenta izd. , 1937.g.
Meža dzīve. R., 1992.g.