Pieminam Dievkociņu dzimtu

25.martā apritēja 120 gadi, kopš toreizējā Lubejas pagastā dzimis pazīstamais kordiriģents Kārlis Dievkociņš(25.03.1896. – 21.03.1981.). Kopš 22.marta muzeja foajē iekārtota neliela viņam veltīta izstāde. Par Dievkociņu dzimtu runājām sarīkojumā senioriem (bet ne tikai) izstāžu zālēs 13.aprīlī, kad pie mums viesojāsK.Dievkociņa mazmeita – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja keramikas un stikla restauratore Inta Tiltiņa. Kopīgi atcerējāmies vairāku paaudžu dzīves gājumu, atmiņās dalījās Jānis Bērziņš, skanēja kora „Mantojums” dziedātāju balsis.
   
Rakstniece Lūcija Ķuzāne, kas 1970.gados nopietni pētīja dzejnieka Jūlija Dievkociņa dzīvi, noskaidrojusi, ka K.Dievkociņa tēvatēvs Juris nāk no Bērzaunes Priekšēniem. Šajā apkārtnē dzimuši arī Jura un Majas (dz.Zibens) Dievkociņu pieci bērni – Jānis Bērzaunes Līčos, seko meita Lavīze (precējusies ar Pēteri Lielpēteri), dēls PēterisMestrēnos, tad Augusts un pastarītis Jūlijs kādreizējā Lauteres pagasta Dzīšļos.Juris bija mūrnieks, bet pats savu māju neuzcēla. Amatnieki kļūst arī divi viņa dēli. Vecākais – Kārļa Dievkociņa tēvs Jānis (1864–1906) ir skroderis, dažus gadus strādājis Rīgā, tad atgriezies dzimtajā pusē, kur kopā ar dzīvesbiedri Ievu dzīvojis dažādās mājās Lubejā, Mārcienā, Bērzaunē, Grostonā.

Ar stiprām rokām iztiku pelnīja Augusts – kalējs, ilgāku laiku strādājis Bērzaunes „Kalna Brencēnos”, Nonācu mājās. Vasarās pie viņa vairākkārt dzīvojis jaunākais brālis Jūlijs.

Pēteris Dievkociņš beidzis Kuldīgas skolotāju semināru, bijis skolotājs Saldū un Bauskā, tad Rīgas (1906 –1910) un Cēsu (1910–1917) apriņķa skolu inspektors, kas palīdzējis gan Madonas ģimnāzijas, gan citu mūsu apkārtnes skolu darbībā. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar sievu un dēlu Aleksandru (1909–1987) aizbraucis uz Voroņežu, kur vispirms mirusi sieva, pēc tam ar tīfu 1920.gadā arī pats. Desmitgadīgais zēns kājām atgriezies Latvijā un ar radinieku palīdzību 1929.gadā beidzis Madonas ģimnāzijas reālklasi. Studējis konservatorijā un ļoti ilgus gadus strādājis Nacionālajā operā par suflieri.

Ģimenes pastarītis Jūlijs (1979–1906) pēc Valmieras skolotāju semināra beigšanas, kas tad vēl atradās Rīgā, strādājis par skolotāju Litenē 1899–1902, Rīgā, no 1903.gada rudens Lielzalvē. Viņu nošāva soda ekspedīcija. Jūlija rokai pieder lirisku dzejoļu krājums „Ugunsziedi” , viņš ir vairāku bērnu grāmatu tulkotājs un autors.

ūlija brāļadēlam Kārlim ir tikai 10 gadi, kad nomirst tēvs. Tomēr māte rūpējas par dēla skološanu. Viņš mācījies Mārcienas pareizticīgo un Bērzaunes luterāņu draudzes skolās. 1911.–1915.g. viņš ir Valmieras skolotāju semināra audzēknis, apmeklējis arī vācu valodas kursus un ieguvis vācu valodas skolotāja tiesības. No 1915. līdz 1918.gadam ir karadienestā, kā rāda saglabājušās pastkartes mātei, daļu laika atrodas Somijas teritorijā.

Strādājis par skolotāju vispirms Grostonas pagasta Zelgauskas 4-klasīgajā pamatskolā, no 1929.gada Praulienas pagasta Gustavskolas pārzinis, pāris gadi Vietalvā, tad atkal atgriežas tuvāk Madonai – Sarkaņu skolas pārzinis 1938–1945, pēc tam pārnāk uz Madonu, jo viņu uzaicina jaunā iestāde – apriņķa Kultūrizglītības nodaļa, vēlākā Madonas rajona Tautas izglītības nodaļa. Viņš ir skolu inspektors, pēc tam metodiskā kabineta vadītājs, allaž darbīgs, laipni smaidošs, atsaucīgs.

Visīstākā Kārļa Dievkociņa dzīve ir mūzika. Valmieras skolotāju seminārā mūziku mācīja Jēkabs Mediņš, kas visus jauniešu iesaistīja korī, mācīja spēlēt klavieres un citus instrumentus, jo lauku skolotājam jāmāca dziedāt audzēkņiem un jāvada pagasta koris. Tā arī K.Dievkociņš visās savās darba vietās mācīja dziedāt kā skolēnus, tā viņu vecākus.

Drīz pēc Otrā pasaules kara viņš sāk vadīt Madonas kultūras nama jaukto kori, 1959.gadā aicina kopā gados vecākos dziedātājus uz pensionāru jeb darba veterānu kori – mūsu slavenā „Mantojuma” aizsākumu. Viņš nekad neatsakās strādāt arī ar lauku koriem, vispirms Grostonā, tad Lauterē un Meirānos, ir kā skolēnu, tā pieaugušo Dziesmu svētku virsdiriģents Madonā, piedalās visos Dziesmu svētkos Rīgā.

​Pateicoties skolotāja un diriģenta Jāņa Bērziņa ierosmei, kādreizējo dziedātāju un diriģentu atsaucībai, skolotāju Ženijas (dz.Buklevica, 1899–1980) un Kārļa Dievkociņu atdusas vietu zem bērza Madonas pilsētas kapos iezīmē pelēks laukakmens.

Dace ZVIRGZDIŅA literatūras sektora vadītāja