14. jūnijs - Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju no Latvijas uz PSRS attālākiem apgabaliem piespiedu kārtā tika izvesti vairāk kā 15 000 cilvēku (nav zināms precīzs izsūtīto skaits). No bijušā Madonas apriņķa izsūtīti 550 cilvēki – Madona – 39, Gulbene – 76, Aduliena – 5, Beļava –17, Bērzaune –17, Cesvaine –13, Dzelzava –9, Galgauska –19, Graši –12, Grostona –11, Jaungulbene –17, Kalsnava – 12, Kārzdaba – 1, Kraukļi – 10, Kusa – 20, Lazdona – 3, Liepkalne – 6, Liezēre – 11, Litene – 9, Lubāna – 15, Lubeja – 1, Ļaudona – 7, Mārciena – 9, Meirāni – 13, Mēdzūla – 3, Mētrienas – 10, Odziena – 13, Oļi – 5, Patkule – 1, Prauliena – 15, Saikava – 18, Sarkaņi – 27, Sāviena – 12, Stāmeriena – 10, Tirza – 12, Vecgulbene – 22, Vestiena – 7, Vējava – 7, Viesiena – 1.

Ir pagājuši 75 gadi kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijām.

Izsūtīšana bija viens no paņēmieniem, ko PSRS pielietoja, lai dažu gadu laikā iznīcinātu neatkarīgu valsti un Latvijā nostiprinātu padomju režīmu. Molotova – Rībentropa pakta noslēgšana 1939.gada 23.augustā, savstarpējās palīdzības līgums ar PSRS par karaspēka bāzu izvietošanu Latvijas teritorijā, PSRS ultimāts 1940.gada 16.jūnijā un 17.jūnijs – Sarkanās armijas ienākšana,  jauna valdība, Tautas saeimas vēlēšanas un “iestāšanās” PSRS sastāvā.

Bija nepieciešams likvidēt Latvijas valsts aparātu un padarīt neiespējamu pretošanos, atbrīvojoties no cilvēkiem, kas varētu izprast notiekošo un būt neapmierināti ar notikumu gaitu.  Sākās “tautas ienaidnieku” un “šķiriski svešu elementu”  meklēšana un uzskaite. Tam tika izmantoti dažādi ceļi, arī arhīvu materiāli, nacionalizēto, likvidēto iestāžu dokumenti.
1940.gada 23.novembrī tika apstiprināta speciāla instrukcija kā pēc arhīvu materiāliem noteikt “kontrrevolucionāros un pretpadomju elementus”. Tika pieņemts Likums par kaitniecības apkarošnu.

1941.gada 16.maijā VK(b)P CK un PSRS TKP parādījās lēmuma projekts “Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanu no pretpadomju, krimanālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem. Tajā bija paredzēts atļaut arestēt ar īpašuma konfiskāciju, nosūtīt uz nometnēm uz 5-8 gadiem, pēc tam pārvietot uz 20 gadiem uz nometinājuma vietu”:
dažādu partiju biedrus;
apsargus, žandarmus, policistus, cietumu darbiniekus;
muižniekus, fabrikantus, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas valsts ierēdņus;
virsniekus; kriminālelementus, kas savu darbību turpina.

Uz 20 gadiem uz nometinājuma vietām nosūtīt:
augstākminēto personu ģimenes locekļus;
kontrrevolucionāro nacionālistisko organizāciju dalībnieku ģimenes locekļus, kuri notiesāti ar augstāko soda mēru;
no Vācijas repatriējušās, un uz repatriāciju pierakstījušās personas.

Par nometinājum vietām noteica Omskas, Novosibirskas apgabalus, Krasnojarskas novadu, Kazahijas PSR Aktjubinskas, Pavlodaras, Ziemeļkazahijas un Kustanajas apgabalus.
Vietējai komunistikajai partijai un Tautas Komisāru Padomei (ministru padomei) bija jāvada un jāorganizē šis pasākums. Arestēšanas un izsūtīšanas operācija bija jāveic 3 dienu laikā.
Apmēram 2 nedēļu laikā saraksti tika sagatavoti. Tika padomāts pat par izsūtīto atstātās mantas realizāciju. Izsūtāmie tika sadalīti A(pārsvarā ģimenes galvas) un B(pārējie ģimenes locekļi) grupās. Īpašas operatīvās grupas veica arestus, kratīšanu, mantas aprakstīšanu. Kāda no ģimenes locekļu darbības dēļ, kas neatbilda padomju ideoloģijai, izsūtīja visus. Lai deportācija būtu vēl iedarbīgāka - ģimenes tika šķirtas.  Lielākā daļa vīriešu no izsūtījuma neatgriezās. Daļa deportēto izsūtījumu izcieta vēlreiz.

Ilze GAUJĒNA kultūrvēstures nodaļas vadītāja