Madonas muzeja pirmajai direktorei Elzai Rudenājai - 100

Atceroties un godinot Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja pirmo direktori Elzu Rudenāju (1911.gada 23.maijs Lazdona – 1998.gada 12.janvāris Madona) viņas 100.dzimšanas dienā, muzejā ir tapusi izstāde „Rudenājas sapņi”. Izstāde veltīta muzeja dibinātājai un pirmajai direktorei, vienīgajam cilvēkam Latvijā, kas 46 gadus vadījusi pašas izveidoto muzeju. Daudzu madoniešu paaudzēm Elza Rudenāja palikusi atmiņā kā latviskās kultūras un Madonas novada vēstures glabātāja. Elza Rudenāja - unikāla personība, kura ar savām plašajām zināšanām par vēsturi, kultūru un dzimto novadu, lauciniecisko vienkāršību un atsaucību, spītīgu neatlaidību darba jautājumos bija pazīstama plašā sabiedrībā. Izstāde ļauj izsekot muzeja direktores īstenotajiem sapņiem: Madonas ģimnāzijas absolvēšanai 1930. gadā, iepazīšanos ar skolotājiem – autoritātēm, kuri modināja interesi par vēsturi un literatūru. Studiju laiks Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes vēstures nodaļā, kur profesors Francis Balodis ar savām aizrautīgajām lekcijām radīja padziļinātu interesi par arheoloģiju, ko nostiprināja darbs Pieminekļu valdē un piedalīšanās arheoloģiskajos izrakumos Daugmales, Talsu un Jersikas pilskalnos. Pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas E. Rudenāja atgriezās savā dzimtajā novadā. 1944.gada augustā viņai uzticēja dibināt Madonā muzeju. 1945. gada 19.jūlijā Madonas vēstures muzejā Blaumaņa ielas 25. nama otrajā stāvā atklāja pirmo etnogrāfijas un arheoloģijas ekspozīciju. Aprakstā „Sapņi ceļ spārnos” (1960) rakstniece Ilze Indrāne tēlo šo notikumu: „Pelēkrūtainu pašaustu kleitu, pārāk sapītiem, pakausī saspraustiem matiem muzeja vadītāja Elza Rudenāja svētdienīgi ģērbto apmeklētāju vidū likās laucinieciska, vienkārša un parasta. Viņa nepastāstīja par izpostīto, pamesto muzeja ēku, kur viņai vienai vajadzēja būt par apkopēju, remontstrādnieku un vadītāju. Viņa aizmirsa pateikt arī to, kā ieguva pirmos eksponātus muzejam, kā diendienā brauca ar divriteni tos nedrošos divdesmit kilometrus no Madonas uz Cesvaini un atpakaļ... ”

Elza Rudenāja vadīja muzeju līdz 1990. gadam, kad slimība piespieda darbu atstāt. Garie mūža gadi aizvadīti nemitīgā kustībā - jāveic saimnieciskie un celtniecības darbi labiekārtojot nākamo muzeja ēku - Valdemāra bulvārī 18, kur muzejs strādāja no 1947.gada. Šeit bija jārūpējas par piebūves un krājuma telpu būvi. Direktore savu enerģiju veltīja arī muzeja filiāļu izveidei:  Ērgļos tapa „Braki”  R.Blaumanim un „Meņģeļi” brāļiem Jurjāniem,  Meirānos „Vecais Ceplis”. 1984. gadā tika īstenots sapnis par jaunām plašām izstāžu zālēm, kas pat līdz šim laikam ir vienas no labākajām Latvijā.

Novada vēstures ekspozīciju kārtošanas darbs, cieši savijās ar mākslas izstāžu rīkošanu. Plaši izskanēja Mākslas dienas ne tikai Madonā, bet arī rajona iestādēs, skolās, lauku ciematu centros. Atsaucību guva Elzas Rudenājas un muzeja rīkotie tematiskie pasākumi. Daudz gadus lielu apmeklētāju pulku no visas Latvijas pulcinājuši R. Blaumaņa, brāļu Jurjānu, Zābera atceres pasākumi.

Elzai Rudenājai bija daudzi sirsnīgi draugi - rakstnieki un mākslinieki Alma Ābele, Lea Davidova Medene, Ilze Indrāne, Mirdza Ķempe, Kārlis Sūniņš, Māra Svīre un citi radoši cilvēki. Mūža draudzība E.Rudenāju saistīja ar Adinu Ķirškalni skolotāju, dzejnieci, muzeja draugu, ar studiju biedrēm Veltu Griķi un Konstanci Ozolu, vēlāko Cēsu muzeja direktori.
 
​Savās atmiņās Elza Rudenāja raksta: „Es esmu ļoti bagāta, jo savā ceļā esmu satikusi tik daudz labu, gudru un skaistu cilvēku. Muzeja direktors – tas nebija tikai mans amats, bet visa mana dzīve. Mana dvēsele bija tur .”

1995. gadā Elzas Rudenājas muzejam veltītais darbs tika novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni. 

​23. maijā plkst. 13.00 pulcējāmies pie muzeja Izstāžu zālēm, Skolas ielā 10a, muzeja pirmās direktores piemiņas pasākumā.

Z. Apsīte,
Izglītojošā darba nodaļas vadītāja,
izstādes autore