Elza Rudenāja

Madonas muzeja dibinātāja un vadītāja (1944. – 1990.)
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995.)

In memoriam

Elzas Kārļa m. (dz. Rozenbergas) Rudenājas mūža ritējums sākās 1911. gada 23. maijā Madonas raj. Lazdonas pag. „Midzeņos” kalpu - laukstrādnieku ģimenē. Mirusi 1998.gada 12.janvārī.

Elza Rudenāja atcerējās, ka viņas bērnībā mīļākās bijušas svētdienas. Svētdienas sagaidīšana sākās ar pagalma sakopšanu. To Elza veica kopā ar savu mammu. Elza Rudenāja teikusi: „Tas bija jauks darbs un neaizmirstams prieks un sajūta, ko deva tīrais, sakoptais pagalms”. Svētdienām Elza ar ģimeni gatavojās jau darba dienās. Elzas uzdevums bija uzkopt māju, nomazgāt logus, vāzēs salikt ziedus un pēc maltītēm nomazgāt traukus. Svētdienas visa ģimene pavadīja kopā. Elza Rudenāja domā, ka pirmo vēlēšanos vērot un uzzināt pasaules norises viņai radīja vecāki. Elza Rudenāja ir teikusi: „Man žēl, ka tagadējie bērni, dzīvodami tik vienādās dienās, zaudē un nejūt to jaukumu, ko dod svētdienas”. 
Elza Rudenāja mācījusies Lazdonas pamatskolā un Lazdonas draudzes skolā. Pēc tam sekoja mācības Madonas vidusskolā, ko beidza 1930. gada pavasarī.
1926. gadā dzejniece Aspazija - īstajā vārdā Elza Rozenberga - saņem vēstuli no Elzas Rudenājas, tolaik vēl Rozenbergas, kas tikko beigusi pamatskolu. Elza Rudenāja sarakstījās ar Aspaziju ilgus gadus. Kad abas Elzas Rozenbergas sarakstījās, Aspazija jau bija mūža novakarē, bet ņiprā madoniete gāja skolā. Šī sarakstīšanās beidzās, kad dzejniece 1942.gadā nomira. Aspazija pirms savas nāves atstāja sainīti, kas tika nodots Elzai. Pēc Aspazijas nāves Elzas Rozenbergas- Rudenājas rokās paliek maza, melna Aspazijas rokassomiņa ar sudraba maliņu un ziloņkaula kameja zelta ietvarā.
Pēc vidusskolas beigšanas seko studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā, kur Elza Rudenāja iestājās 1930. gada rudenī. Universitātē profesors Francis Balodis ar savām aizrautīgajām arheoloģijas lekcijām radīja Elzai Rudenājai interesi par šo brīnišķīgo vēstures zinātnes nozari. Šo interesi padziļināja un uz mūžu nostiprināja darbs profesora Baloža vadītajā Pieminekļu valdē un arheoloģiskajos izrakumos Daugmales, Talsu un Jersikas pilskalnos un vairākos senkapu laukos. Pieminekļa valdes un Latvijas Vēstures muzeja telpas atradās blakus Rīgas pilij. Muzejs bija Pieminekļu valdes pakļautībā, tāpēc darba sastrēguma reizēs profesors Elzu Rudenāju un pārējos studentus sūtīja muzejniekiem palīgā.

Tā Elza Rudenāja guva priekšstatu par muzeja dzīvi un arī dažas šī darba iemaņas. Līdztekus studijām viņa strādāja Pieminekļu valdē. Augstskolu Elza Rudenāja beidza pašā Latvijas valsts sabrukuma brīdī. Viņu un pārējos studentus baigajā gadā piespieda vēl pusgadu klausīties lekcijas un likt valsts eksāmenus partijas vēsturē un Staļina konstitūcijā. Tā iznāca, ka Elza Rudenāja augstskolu beidza padomju laikā 1941. gadā un viņai vēlāk to ieskaitīja.

Vācu okupācijas laikā Elza Rudenāja strādāja bankā, kas toreiz saucās Madonas Finansu kase. Mainoties varām 1944. gada rudenī, Finansu kase kļuva par PSRS Valsts bankas Madonas nodaļu. Bankas darbs Elzu Rudenāju nesaistīja, tāpēc viņa izlēma darbu bankā atstāt un meklēt sirdij tuvāku darbu. 
1944. gada septembrī KP Madonas rajona komitejas 1. sekretāre Ieva Pliesmane uzdeva Elzai Rudenājai dibināt Madonā muzeju. Elza Rudenāja apzinājās sevī jau zināmu pieredzi un drosmīgi sāka darbu. Ar 1944. gada 20. septembri Madonā darbu sāka muzejs - jauna kultūras iestāde. Elza Rudenāja kļuva par muzeja direktori. 

Garie mūža gadi aizvadīti spraigā darbā. Bija jāveic saimnieciskie un celtniecības darbi Madonā, jāveido filiāles. Viņas vadībā Ērgļos tapa „Braki” Blaumanim un „Menģeļi” brāļiem Jurjāņiem, bet Meirānos tapa muzejs Jānim Zāberam. Madonā muzejam izveidoja plašu piebūvi un iekārtoja lieliskas izstāžu zāles. Elza Rudenāja rīkoja Mākslas dienas. Plašu skanējumu guva Emīla Dārziņa un Viļa Plūdoņa simtgades sarīkojumi. Ik gadu gan jaunus, gan vecus pulcinājuši kopā Blaumaņa, Brāļu Jurjānu un Zābera atceres sarīkojumi.

​Elza Rudenāja muzeja direktores amatā bija 46 gadus - līdz 1990. gada 6.jūlijam, kad viņu piemeklēja insulta lēkme. Elza Rudenāja kļuva par pirmās grupas invalīdi, tāpēc viņa bija spiesta darbu pamest. Viņa dzīvoja savā lauku mājiņā Madonas raj. Lazdonas „Saulgriežos”. Elzai Rudenājai 1995. gada 3. maijā piešķirts ІV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Šis Triju Zvaigžņu ordenis ir apliecinājums, ka Elzas Rudenājas mūža darbs dzinis dziļu, taisnu vagu latviešu tautas kultūras līdumā.

Elzai Rudenājai bija daudzi sirsnīgi draugi - rakstnieki un mākslinieki: Aspazija, Mirdza Ķempe, Vizma Belševica, Alma Ābele, Lidija Freimane, Ilze Indrāne, Lea Davidova – Medene, Kārlis Sūniņš, un citi dzīvesgudri, darbīgi cilvēki. 1968. gadā M. Ķempe veltījusi Elzai Rudenājai vienu no skaistākajiem tēlojumiem „Dzintara spogulī”. Dažā labā M. Ķempes dzejolī atspoguļojas Vidzemes vidienes daba, kurā dzejnieci ievedusi Elza Rudenāja.

Elza Rudenāja mira 1998. gada 12. janvārī. Pēc Elzas Rudenājas nāves ir palicis viņas mūža darbs Madonas muzejs, kas tagad saucas Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejs, kura pastāvēšana nebūtu iespējama bez Elzas Rudenājas lielā, smagā darba, kam tika veltīta visas viņas pūles un visa dzīve.
ATTĒLI:
1. E. Rudenāja 1985. gads Kuldīga
2. E. Rudenāja Rīgā, studiju gadi
3. 20. gs. sešdesmito gadu foto, kur redzami E. Rudenājas tēvs – Kārlis un māte – Alvīne, Mirdza Ķempe un Adīna Ķirškalne.
4. E. Rudenājai adresētais uzaicinājums uz Triju zvaigžņu ordeņa pasniegšanu 1995. gada 3. maijā.

Madonas pilsētas 1. Vidusskola
Aprakstu veidoja 10.b klases skolniece Ieva Gaidule
Skolotāji konsultanti Ritma Zujeva, Irēna Strode

LIIS izstrādne