Megida Kļaviņa (1942.gada 22.jūnijā – 2015.gada 3.jūnijā)

Datums: 16.06.2017 11:16
5 skatījumi
1964.gadā Madonā ieradās Rīgas meitene Megida, ko uz muzeju bija atvilinājusi tā direktore Elza Rudenāja, jo Lietišķās mākslas vidusskolas absolvente, kas apguvusi ādas apstrādi un grāmatu iesiešanu, turklāt vēl studē Mākslas Akadēmijā mākslas vēsturi šajā darbā ļoti noderētu. Tā rīdziniece kļuva par madonieti. Gandrīz visi Madonā pavadītie gadi = muzejā nostrādātie gadi (1964 –2011). Pirmais dzīvoklis bija turpat muzejā.
    Sākumā izstādes viņa veidoja un arī noformēja pati, rakstīja par tām, arī recenzijas, bet ar laiku “grima” arvien dziļāk un dziļāk muzeja pamatā – krājumā. Šis darbs prasa lielu precizitāti, uzmanību, ārkārtīgi plašas zināšanas un iedziļināšanos.
   Katrs priekšmets – fotogrāfija, adata, kleita vai zirga rati,  kas nonāca krājumā, bija izgājis caur Megidas rokām. Viņa pārbaudīja katru informāciju, ko par iegūtajām lietām kāds bija vai nebija uzrakstījis, izdomāja, kur kas glabāsies un kāpēc tieši tur. Milzīgajā krājumā viņai bija savi mīluļi – īpaša interese bija par arheoloģiju, bet visvairāk viņa jūsmoja par etnogrāfiskām lietām – cibiņām, vācelēm, brunčiem un jostiņām. Viņa sapņoja, ka mājās varētu uzstādīt stelles. To visu, kā arī ekspedīcijās ieraudzītās ainavas, vecās mājas viņa ar lielu rūpību un ar mākslinieka skatījumu, fotografēja. Sižetu izvēle un jau safotografētais materiāls tika apspriests un izvērtēts kopā  ar vīru – fotogrāfu Jāni Šūsteru.
   Dīvaino vārdu vecākajai meita bija izvēlējies tēvs. Megido – sena Izraēlas pilsēta krustcelēs, neieņemams cietoksnis, Jaunajā Derībā tieši šī vieta – Armagedona būs pasaules gala kaujas vieta. Savā veidā Megida arī bija cietoksnis – ja viņa bija kaut ko iecerējusi, tad to panāca. Viņa bija apbrīnojami pacietīga ceļā uz saviem mērķiem.
Megidas tēvs bija savdabis – uzņēmējs un mākslas kolekcionārs, dievturs un dzejnieks, kas nodarbojās ar jogu. Šīs aizraušanās iespējams veidoja arī Megidas vēlākās intereses. Viena no viņas lielākajām mīlestībām bija klasiskā mūzika. Bērnībā pie privātskolotāja bija apgūta klavierspēle, bet jau Madonā viņa muzicēja arī uz citiem instrumentiem. Megida izveidoja savu mūzikas ierakstu kolekciju, kurā ir vairāk kā 500 ierakstu, bet mīļākā bija D.Pucīni opera “Turandota”. Viņa brauca uz izrādēm, koncertiem, mīlēja teātri, mākslu.
    Ar gadiem lielpilsētas meitene tika pie sava zemes pleķīša, kurā izpaudās vēl viena mīlestība – ziedi –  īrisi, tulpes,  īpaši lilijas. Dārzā arī bija stingra kārtība, tur nevarēja sajukt daudzās ziedu šķirnes, kas tika gādātas visdažādākajos veidos – pasūtītas no katalogiem, iegādājoties pie selekcionāriem. Katrs zieds tika lolots.  Pateicībā tie  krāšņi ziedēja un Jānis fotografēja.
   Ar milzīgu interesi viņa skatījās filmas par pasaules dārziem un parkiem, ceļojumiem, dabu un klausījās iemīļoto mūziku.
 Ilze GAUJĒNA kultūrvēstures nodaļas vadītāja